Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Pica
Kādā lielveikalā atklāja pusautomātisku picas cepšanas iekārtu. Pircējs nospieda podziņas ar virsū liekamo labumu bildītēm un pie krāsns lentas izejas saņēma paškomplektēto picu. Tikai bija sabojājies sastāvdaļu šķērētājs un reizēm kabaču šķēlīšu vietā uz mīklas ripas atradās 2 veseli, pusmizoti un, protams, neizcepti kabači.
Kamēr lielā priekšniecība stāvēja pie iekārtas un kopā ar inženieriem brīnījās, es aplūkoju dārzeņu plauktos izliktos lielos un skaistos ķirbjus. Vienu tā kā gribēju ņemt, bet aizskarts, tas pārsprāga kā pūpēdis. Baltas sporas vien nokūpēja. Uz tām noreaģēja uguns signalizācija un ieslēdzās tuvākā dzēšanas sprausla. Tāda kā mauriņu laistītājs uz gara kāta. Un sāka veidot smuku ledus kalnu pār saldēto pelmeņu leti.
Nekā garšīga
2011. gada 29. martā
Gadījās «sakarīga» saruna :)
Staigāju gar veikala priekšu un gaidu braucamo. Aiz gara laika lasu visādas skatlogos izkārtas stulbības. Paskatos aiz veikala stūra, kur visu šauro celiņu aizņēmis rūcošs auto. Mēģinu izprast uz tā priekšas uzkrāsotos nesaprotamo svešzemju uzrakstu. Aiz auto kaut kas grab. Staigāju tālāk.
Pēkšņi onkulis, kas stāv pie stūra man saka
— Там ничего нет!
— Ko?
— Tur nekā nav!
— Kā nav?
— Garšīga.
— Kas Jums nav? Kur jums nav? 
— Miskastēs.
—
Ūdens trolejbuss
2010. gada oktobra sākumā.
Braucu ar 21. trolejbusu uz Iļģuciemu. Dzeltenais divu vagonu sastāvs. Pie Nacionālā teātra no skaļruņa aicināja pasažierus, kas baidās no jūrasslimības, izkāpt. Pēc tam, piebraucis pie tilta gala 1), trolejbuss nolaida ragus, pārslēdzās uz akumulatoriem un, veikli iesvempies ūdenī, uzņēma kursu ielīpi pāri Daugavai uz Iļģuciemu. Šāda veidā trolejbusam ekspresim nav jānīkst tilta un Pārdaugavas sastrēgumos.
Vienos mēslos
2008. gada 23. aprīlī
1) Centos sastādīt nākamo maiņu sardzei. Diemžēl nekādi nevarēju tik skaidrībā, cik sargu vietas ir un cik ir brīvu cilvēku, ko iesaistīt maiņā. Kad tas beidzot bija izdarīts, pieprasīju, lai iepriekšējā maiņa, nododot dežūru, ar birsti nomazgā upītes krastus. Es pats ar kapli ātri nogrūdu lielākos mēslus no laipām un tiltiņiem.
2) Pie vecās stacijas uz visiem 4 sliežu ceļiem stāvēja vilcienu sastāvi. Vagoni no koka, pussatrunējuši. Tas gan neliedza tur mitināties bomžiem, vasarā ik nakti rīkot lielu uzdzīvi un bagātīgi piemēslot apkaimi. Ziemā gan palika vairs tikai pāris cilvēku par vietas pieraugiem. Vienā vagonā bija iekārtota ateja. Tā piegānīta, ka nekādi nevarēju izlaipot. Pat sienas bija biezā kārtā nodzīvotas.
3) Sēdēju jūras krastā un skatījos artilērijas mācības. Kad šāviņi sāka pārāk krist uz manu pusi, laidos lapās. Uz jūru atvesto govi iedzinu krūmos, bet pat devos projām, levitējot no vienas govs mēslu čupas uz otru. Tas bija ātrāk, kā iet kājām.
Nākamajā dienā secināju, ka jāizmazgā spilvens, kas pavasara vīrusa izslimošanā tā piesviedrēts, ka smird.
Varde pašnāvniece
2009. gada septembra priekšpēdējā nedēļā.
Koši dzeltenas vardes dzeltenu sūnu purvā lēca kaut kādas krustiņlēcienu spēles rakstus. Zaudētāja varde nolēma aiz kauna izdarīt pašnāvību un gulties zem vilciena. Bet slapja būdama, savienoja abas sliedes un iedarbināja dzelzceļa signalizāciju. Iedegās sarkanā gaisma un vilciens nobremzēja. Pašnāvniece palika dzīva.
