Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Stikla vārna
2010. gada 9. oktobrī
Šķirstīju padomju laikos izdotu ābeci un sāku lasīt grezni ilustrētu pasaku ar interesantu nosaukumu «Stikla vārna». Tikai nekur par nekādu vārnu nebija ne runas. Sākumā no šķības būdas izlīda greizi un paģiraini kolhoznieki, kas ilgi žāvājās, kasījās, urbināja degunus un nekādi nevarēja sākt ķerties pie darba. Tāds kā kombains, kā pļaujmašīna arī bija greizs, ar daudzām un dažādām nesaprotamām detaļām, ragainiem pīķiem, pļaujamspārniem, kloķiem un klaņiem. Bija hederis priekšā un bija hederis pakaļā. Uzparikte, skrituļiem griežoties, klanīdamās un žvadzēdama, kūlās pa lauku uz priekšu.
Pēc tam pasakā bija kaut kas par kolhoznieku kāzām. Tās notika «Vārpniekos». Ilustrācijām bija 50.–60. gadu melnbalti foto. Fotogrāfiju parakstos, lai uzsvērtu tautu draudzību, viens otrs vārds bija atstāts netulkots.
Šķīru tālāk un tālāk, bet virsrakstā solītā stikla vārna kā neparādījās, tā neparādījās.
Satura rādītājs
2011. gada janvāra 2. nedēļā.
Lielā, ar spoguļiem rotātā zālē sulainis baltā frakā, kas izšūta ar zelta pāviem, ieveda nošņurkušu kapteini ar bakurētainu seju. Kapteini laipni sagaidīja ģenerālis blatā, ar zelta pāviem izšūtā mundierī, apsveicinājās un aicināja piesēst pie sava galda stūra, lai uzrakstītu iesniegumu pieteikties par jaunizveidojamā tanku poligona priekšnieku.
Ģenerālis paklusi smīkņāja par kapteiņa rakstītprasmi. Piemēram: vārdā Eifelis viņš ielaida 2 kļūdas [Nezinu, kāds sapnī Eifelim bija sakars ar tankiem.] Bet ko var gribēt. Aiz smalkuma lietvedību kārtoja franču valodā, kas nebūt nebija nedz kapteiņa, nedz ģenerāļa dzimtā valoda. Bet ne jau rakstītprasme te galvenā. Valdība bija tanku poligonam nopirkusi zemes gabalu blakus kapteiņa dzimtajai muižai. Kapteinis bija bruņu lietās liels lietpratējs. Un bija nolemts viņu iecelt piemērotajā amatā.
To visu, sēdēdams atpūtas krēslā kaimiņa istabas stūrī, lasīju necilā, pabiezā, pelēkā kāda krievu klasiķa kopoto rakstu nezin kurā sējumā. Citu tā autora sējumu plauktā nebija. Romāns solījās būt interesants un es uztraucos, ka nedabūšu tam turpinājumu. Uzšķīru satura rādītāju un ieraudzīju, ka tur skaidri nodrukāts — romāns aizņem no sējuma 26%.
Suņaudzētava
2010. gada 24. janvārī.
Mazdārziņu kolonijā kādā zemes gabalā bija ierīkota nelegāla suņu audzētava, kas specializējās tikai uz jebkāda izmēra balti raibiem suņiem. Tajā par algu aploksnē piepelnījās trūcīgs bioloģijas students, kas bija ļoti pieķēries mazam brūni baltam mopsītim. Lai mopsīti nepārdotu nežēlīgai nākamajai saimniecei, students nolēma to nozagt.
Cīņai pret pēddziņiem, pārāvis kājās svešās piesviedrētas botas, un vietas, kur staigājis, bagātīgi salaistīdams ar vārošu ūdeni, viņš kucēnu iebāza azotē un devās prom. Bet necik tālu netika, jo tūdaļ sacēlās trauksme un nežēlīgā mopša pircēja kopā ar audzētavas saimnieku izsūtīja patruļas motociklos ar blakusvāģiem meklēt nezināmo zagli ar kucēnu.
Students ar visu suņuku azotē paslēpās alā zem līkas priedes saknes. Knapi ielocījās – viena kāja palika laukā. Un meklētāji viņu nevarēja atrast, lai staigāja apkārt un teju vai bradājās pa laukā palikušo kāju. Kamēr kāds pret to nepaklupa.
Tad atrastais students, negribēdams padoties, metās iekšā dūņainā dīķī, kur, meklēdams gaisu pakrastes sakņainā kūdras krasta gaisa kabatā, atrada kaut kādu lūku.
Lūka veda pirms gadu tūkstošiem pamestā aizlaiku progresoru kosmosa kuģī, kas kaut cik vēl bija saglabājis savas darbaspējas un students gan varēja nomazgāties šaurās, nodzeltējušas un saplaisājušas plastmasas dušas kabīnēs, gan papļāpāt ar nogarlaikojušos kuģa mākslīgo intelektu. (Kur palika zagtais mopšelis, nav zināms.)
Kuģis apgalvoja, ka students esot tiešs pēdējā komandas locekļa pēctecis, tāpēc viņam pienākoties visas pilnvaras. Un kuģis viņam palīdzēšot viegli paslēpties no audzētavas ķērājiem.
Nacionālās lidsabiedrības un tirdzniecības īpatnības
2010. gada oktobra beigās
Lidoju mājup ar lidmašīnu. Ne sevišķi lielu. Apmēram kā autobuss, ejas katrā pusē pa diviem krēsliem. Divi piloti no salona nav nodalīti ar sienu, bet turpat priekšpusē pasažieriem kā autobusā. Viens bija cienīga paskata kungs gados, otras — jauneklis balti zili rozā strīpainā džemperīti. Likās, ka viņš austiņās klausījās metālu, jo kāpēc gan tā būtu jākrata galva?
Aiz gara laika skatījos laukā pa logu. Un šķendējos, ka pat gaisā bez reklāmām nevar iztikt. Nevarēja saprast, vai logi aizstāti ar ekrāniem, vai tiem tikai pa virsu uzlikti puscaurspīdīgi LCD paneļi, bet aviokompānija redzamo izrotāja ar savu «papildināto realitāti». Tuvojoties lidostai, virs Rīgas gaisā griezās griezās mazsaprotams neglīts un neizteiksmīgs telpisku burtu sauklis. Paskatā gluži kā Windows 95 ekrāntaupītājs. Nodomāju, ka neko labāku bāleliņi «Latvijas Institūtā» par iedotajiem miljoniem, protams, iztaisīt nevar.
Lidmašīna nolaidās uz bedraina un izdangāta, balandās ieauguša skrejceļa. Nepacietīgākie pasažieri ar strīpainām turku podām metās uz izeju un lēca laukā pa durvīm, iekams lidmašīna vēl apstājusies. Es izkāpu viens no pēdējiem, kad pauninieki eju jau bija atbrīvojuši, un kātoju uz lidostas ēkas pusi.
Lidostā pie ieejas tante tādā kā sekretāre aizgaldā bargi noprasīja, vai es kaut no no datoriem ar sajēdzot, un iespieda man rokās blatu Panasonic KTX telefonu. Lai es pazvanot uz tādu un tādu numuru. Pati tante pēc tam metās kādam citam klausulē stāstīt, lai kam esot atradusi kādu, kas varēšot līdzēt. Staigāju pa lidostas uzgaidāmo zāli un paklusām telefonu ieliku piekrautos kāda onkuļa bagāžas ratiņos.
Nolēmu ieiet veikaliņā. Tas nebija vis šāds tāds beznodokļu suvenīru veikaliņš, bet kārtīgs strīpaino tašu lupatnieku lielveikals, kas lietderīgi izmato katru stūrīti. Grīda gāja slīpi uz augšu. Vietām tā bija lāpīta ar skārdu, vietām ar presēto grīdas papi. Visdzīvākajā eju krustojumā uz grīdas caurumam bija uznaglota liela apaļa plāksne ar aplī izkārtotiem sīkākiem caurumiņiem, kuros ķērās kājas. Tāda kā liela telefona ciparripa.
Preces slīpumā bija izkārtotas visai saprātīgi - zemākajā galā lētākas preces, bet jo grīdas pacēlums augstāks, jo cenas dārgākas. Skatījos pēc apaviem ziemai, bet neko tīkamu nevarēju ieraudzīt.
Pašā augstākajā galā bija veikala izeja, kur garš un līkumots pažobeļu gaitenis veda lejup uz ārdurvīm. Gribēju braukt lejā ar smalko eskalatoru, bet sajaucu līkumus un tas pārvērties par tādu kā melnu konveijera lentu, uznesa mani augšā bēniņos preču šķirotavā, kur nešķiroto strīpaino tirgussomu ielenkumā šņāca resna sieva, ka atkal kaut kādi maitas samainījuši izejas gaiteņa norādes un pircēji netiek laukā, bet simtlatniekus, kas šito čupu sašķiros viņai neredzēt līdz otrai atnākšanai. Tie nu gan labi zinot, uz kuru pusi ir izeja.
Iespiedusi man rokās kaut kādu pavirši uzskribinātu un par daktera receptei nesalasāmāku caurlaidi, sieva mani izvadīja laukā pažobeļu atpakaļ izejas gaitenī.
Gaitenī satiku tantuku, kas pukojās, ka nevarot atrast veikala ieeju. Palīdzēju to viņai atrast un pamanīju ziemas jaku, kam pirmoreiz biju pagājis garām. Gribēju pielaikot, kabīne bija pārāk šaura, lai spoguļotajās sienās kaut ko saskatītu, turklāt kabīnē bija izdegusi gaisma. Jakai kabatas jau fabrikā bija aizšūtas kabatas. Un nevarēja saprast, kādi par smagi krāmi tajās valstās.
Mūzikls
2010. gada 30. jūnijā
Sapnī Nauris man slavēja kaut kādu jaunu latviešu filmu. Mūziklu, kas svaigi uzņemts pēc nupat Zviedrijas arhīvos atrastā pirmskara laika scenārija.
Es kritizēju, ka, pieturoties pie vecolaiku scenārija, šodien 30. gadu nacionālisma izpausmes ar „zeltenēm“, „latvjiem“ izklausās muļķīgi.
Bet Nauris teica, ka filma tomēr esot galvastiesu pārāka par „Vella kalpiem“.
Diemžēl torrenta links palika sapnī. Nevar kāds iedot? Jo gribu tomēr noskatīties :)
No mazā piesūtītā fragmentiņa redzēju, ka ļoti apzinīgi bija strādājis runas konsultants. Jo aktieri bija iedresēti runāt pirmsokupācijas laika necietināto Viduseiropas „l“ skaņu 1).
Un garie patskaņi arī vēl bija tolaiku garumā. T.i. 1,5 reizes grāki kā tagad 2).
