2010. gada 2. jūlijā
Stāvēju meža stigu krustojumā un domāju, uz kuru pusi iet. Stigas bija taisnas, uz visām četrām pusēm labi pārskatāmas un vienādas. Nolēmu iet uz ziemeļaustrumiem. Drīz vien stiga pagriezās uz ziemeļrietumiem un tad sākam pavisam līkumot uz rietumu pusi, un pinās pa vaivariņiem un viršiem gar puplakšiem noaugušu purva malu. Ik pēc pārdesmit metriem purva malā bija sašķiebušās, norūsējušas dzelzs plāksnītes ar uzrakstiem latīņu valodā par piemiņu purvā nogrimušajām aizlaiku būvēm.
Krēsloja. Tuvojās purva mošķu laiks. Tāpēc nopriecājos, nelielā pakalniņā ieraudzīdams ložmetēja ligzdu. Nocietinājums bija būvēts kā milzīga čuguna pienmašīna, kur ložmetējnieks tup virsotnē lielā apaļā “piena bļodā”. Ierāpos tvertnē un nospriedu, ka tā tīri pasekla, šāvējam krietni jāpieliecas. Lai paslēptos aiz bļodas malām. Ložmetējs nebija sevišķi labs. Hočkisa konstrukcijas. Bļodas dibenā bija ar pulētu klapi aizsegta lūka, kura atvērās, ja parāva aiz speciālas virves. To parasti izmantoja ievainoto ložmetējnieku evakuācijai pa pazemes ejai. Lūkas virvi pēc komandieru pavēles kaujas laikā raustīja speciāli dresēti vilki.
Sakārtoju sametušos ložmetēja lentu, un sāku gaidīt, kas no purva miglas vāliem sliesies pirmie mošķi. Tā kā karš sen beidzies un aizvaru apkalpojošie vilki bija palaisti aļņa trenkšanas atvaļinājumā, biju pilnīgi viens. Tālumā grieze grieze. Un miglas vāli kāpa arvien augstāk un augstāk.
2010. gada 28. jūnijā
Taisījos reorganizēt un pārbūvēt skudrupūzni, lai ziemā tajā būtu siltāk. ES prasīja projektu atspoguļot internetā. Nevarējām izvēlēties, kādu domēnu reģitrēt: www.skudras... vai www.mīzlenes…
Sapnī policists apstaigāja kaimiņus. Kaimiņiene teica paldies par to ka viņš vēl ar kāju durvis neverot un uz durvīm neesot zābakzoļu nospiedumi.
Vēl braucu ar mazbānīti. Pa sapnī ierastu mazbānīša maršrutu Talsu pavārtē Valdgale - Lauktehnikas muzejs. Pēc tam kaut kur pie Cīruļiem. Aiz Cīruļu stacijas atradās daudz mazbānīša liecību. Vējā šūpojās čīkstošas 50. g. pamestu pārbrauktuvju barjeras. Un bija liels sliežu ceļu krustojums, kur zarojās Talsu, Dundagas un Valdemārpils virziens, kam katram pa diviem ar 2 sliežu ceļiem, kā arī atzari uz Lielsalām un vietējo dāņu rapšu eļļas un cukura fabriku ar neizrunājamu vārdu. Mezgls bija ar nobrauktuvēm un uzbrauktuvēm 3 līmeņos un rūtains kā jau tas OTTD piedienas.
2010. gada 12. jūnijā
Sapnī Mazajā skolā izrādīja bērnu operu „Zaķīšu pirtiņa“. Opera beidzās vēlu, pēc pusnakts. Un mājās nācu mošķu laikā.
Attapos, ka esmu pazaudējis atslēgu. Nācu lēni, skatīdamies, vai uz taciņas nemētājas atslēgu bunte. Pie mājas durvīm glūnēja medībās iznācis vampīrs. Gribēja uzbrukt. Iežmiedzu šo padusē un stiepu augšā pa kāpnēm. Lai lieki nespirinātos, visu laiku metu pār viņu krustus un skaitīju tēvreizi. Pie dzīvokļa durvīm norāvu viņam nagu un izmantoju atslēgas vietā, bet pašu nogrūdu, lai ripo lejā.
Tā kā biju sēņot mežā. Lai tiktu no meža laukā, jāiziet uz staciju, kur tālāk ar elektrisko vilcienu. Uz Pēterburgu. No meža izgāju, bet stacijā saraksts, ka ir tikai viens vilciens no rīta un vakarā. Un milzīgs ļaužu pūlis, kas tajā 3 vagonu sastāvā nu nekādi nesatilps. Nākamajā stacijā, kas tuvāk pilsētai gan pieturot biežāk.
Aizgājām 7 km līdz nākamajai. Pa ceļam, lai būtu iztikšana, apgādājos ar melnraibu govi. Nākamā stacija bija plaša un liela, ar 3 peroniem. Viens no tiem elektrificēts, viens kombinētais ar šaursliežu [ir tādi ceļi ar 3 sliedēm, un tuvākais mums tiešām ir pie Pēterburgas ]. Un pēc saraksta vilcieni uz Pēterburgu ik pa ½ stundai. Tikai tiek remontēts tilts pār upi, tāpēc visi atcelti. Esot jāiet 5 km uz nākamo staciju. Tikai jātiekot pāri upei.
Tilts vispār bija nojaukts. Tikai augsti smilšu kalni katrā upes pusē, kuru kraujā aprāvās sliedes. Aiz stacijas un visādiem šķūnīšiem un būdām pāri upei bija laipa. Drīzāk tāda kā pussatrunējusi sile. Tā kā govi pa tādu upei pārvest pāri nevar, centos to iesmērēt kaut kādam tantukam — saimniecībā noderēšot. Pēc tam prātīgi un lēnu šļūcu pāri. Jau tiekot otrajā pusē, sileslaipa sabruka un un iekritu ūdenī. Upe bija tikai tā līdz potītēm. Būtu ieskatījies, būtu vienkārši pārbridis ar visu govi!
2007. gada 21. martā
Sapnī sanāca gandrīz sižets zinātniskajai fantastikai.
Kāds robotikas profesors (sapnī bija uzvārds Openheimers) strādāja pie iespējas nolasīt datus no cilvēka un pārrakstīt androīdu atmiņā. Nolasījis no sevis un pamatīgi izrevidējis, izmetot visu personīgo atmiņu un atstājot tikai vispārcilvēciskās rakstura īpašības, jo uzskata, ka nav ētiski „pavairot sevi“, pirmo reizi iespējams veiksmīgi pārraksta to androīdam. Profesors, būdams smagi slims ar vēzi, mirst un androīds paliek netestēts, kārtīgi neaktivizēts, jo iekritis kaut kādā „robokomā“.
Pēc profesora nāves visu mantojumu grib savākt ļaunā robotikas korporācija, bet kāda studentīte laborante, kas bijusi slēpti iemīlējusies vecajā kraķī Openheimerā, negrib atdot robotu, kurā sarakstīta profesora emociju un rakstura matrica, tāpēc komā guļošo robotu savāc sev gluži kā fetišu, un laboratorijā pēdu slēpšanai sarīko grautiņu ar ugunsgrēku. Pēc tam paslēpjas no visas pasaules.
Tai skaitā, lai labāk pazustu no pasaules uzmanības, maina uzvārdu fiktīvās laulībās ar diloņslimu studentiņu no laukiem un dodas to kopt kaut kur dziļā čuhņā lauku mājās pie studentiņa vecišķajiem vecākiem. Studentiņu apbērē. Jaunuve turpina kopt, uzraudzīt un pielūgt robokomā guļošo androīdu. Daudz jau tam pūļu nevajag. Strādā par „kancelejas žurku“ vietējā lauku dzimtsarakstā un paklusām iztaisa savam androīdam cilvēka personību apliecinošus dokumentus. Sākumā iztaisa it kā dzīvā sava nelaiķa vīra vārdā. Pēc gadiem kā savu bērnu.
Sieva ik vakaru nekustīgi guļošajam androīdam izkrata savu sirdi.
Pēc gadu desmitiem sarežģītais process androīda smadzenēs beidzies. Un robots mostas no komas kā visnotaļ garīgi un emocionāli pilnvērtīga un normāla personība. Tikai, protams jau vecajai appiepējušai lauku tantei pilnīgi sveša, jo tur nav nekā, kas atbilstu no viņas jaunības iedomām.
Galu galā ir veca, fantāzijās mūžu vējā palaidušu tante, kas nepazīst savu oficiālo bērnu.
Ir normāls cilvēks bez kārtīgas pagātnes un saknēm, kas ļoti mīl savu „mammu“ (robokomas laikā uztveres sensori strādājuši un viņš zina par visu, ko „mamma“ viņa labā darījusi) un kam visa dzīve vēl priekšā. Jaunajam, cilvēkam (komā bioloģiskie roboti nenoveco) personas identitāti apliecinošie dokumenti un arhīva ieraksti ir perfektā kārtībā, tante pat neklātienē speciāli studējusi jurisprudenci.
Ir neveiksmīgs robotikas eksperimentu, jo pasaulē neviens par šo lietu neko nezina, nav analizējis komā notiekošo un nekur neviens, pie šādām tēmām strādādams, nav ieguvis nekādu sakarīgu rezultātu, bet Openheimera darbi un idejas sen kapā un laboratorijas sadēdējušās krāsmatās.
Visa z/f neiederīgās bezjēdzības, kā piemēram tantes virtuvē ielavījušos un galda uzkāpušo govi es izmetu, lai sižetu varētu pārdot Holivudai.
Ja piedomātu klāt kādu atmiņu zaudējušu radinieku, derētu arī priekš meksikāņu TV
Man protams galvenais sapņa elements bija robokomas murgi, kas sasaucās paša gulēšanas neērtībām — te sega spieda, te istaba par karstu, te par aukstu.