2008. gada 29. aprīlī
Sapnī gribēju ar Skype nosūtīt vārītu burkānu. Tā kā to nevarēja ielikt vienā rindiņā, mēģināju ar Ctrl+Enter sadalīt vairākās šķēlēs.
2008. gada 21. aprīlī
Redzēju sapni.
Saturu vairs neatceros, bet virsrakstu gan. Jā, sapnim bija virsraksts!
„Zirgs, kas rikšoja pret vēju“
Sapņots 2002. gada decembrī.
Vienā pļavas stūrī, kas vienlaicīgi ir arī kalns, sēdēja bārdaini turku kara veterāni un dalījās savās atmiņās. Kalns pamazām auga arvien augstāk un bija grūti izlīst caur turku kara veterāniem, tikt augšā un lejā ar pārtikas produktiem un mantām piknikam, kas bija jāstiepj uz pļavas otru stūri, kas vienlaicīgi ir arī leja ar alu kompleksu (atradās pie meža stūra «Kļavnieku» zemeņu dobju galā). Lielākās alas stūrim piekļāvās trīs mazākas alu telpas, kam bija sarežģīta un unikāla vilkmes eju sistēma - iekurot vienā alā pareizajā vietā ugunskuru, vienādi labi tika apsildītas visas trīs.
Saožot piknika labumus šad tad ieklīda pa sunim. Vienu gandrīz izdevās pieradināt.
Pēc tam, kad no piepelējuša puķupoda aizvāca visas dezinficējošo līdzekļu paliekas, tur sākās mežonīgs visādas dzīvības uzplaukums. Un drīz vien evolūcijas rezultātā bija radies kaut kas līdzīgs pērtiķim vai pirmcilvēkam. Viens gabals. Tēvainis ar ilkņiem, kas uz visiem rūca un neļāvās vest sevi laukā no dzīvokļa.
Un bija ilga un gara spriešana, kur būtu pareizāk to radību likt. Vest uz zoodārzu pie citiem lopiņiem, vai iemitināt grupu dzīvoklī pie citiem vārgākas saprašanas ļautiņiem.