Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
4. pakāpes atvasinājumi
2003. gada 7. februārī
Pa ielu pie pagastnama dauzījās suņi. Divi lieli rotveileri un divi lieli dogi. Pa vidam pinās citi pieci vienādi mīlīgi sunīši. Apmēram divas reizes mazāki par lielajiem. Mazie bija gatavi visi reizē salēkt Mārai klēpī, lai tiktu apmīļoti. Ja meta sniega piku, viņi to labprāt ķēra. Ar priekšķepām. Paši palējušies pakaļķepās. Reizēm, gaidot kārtējo ķeramo, saslējās pakaļķepās un, priekšējās gaisā izslējuši, pat nepacietībā mīņājās kā kāda maz pazīstamas sporta spēles aizsargi. Vēl viņiem ielas malās bija ierīkotas siltas migas pakaustā pils ķieģeļu mūrī.
Pamodos, jo veļasmašīnai bija pienācis laiks centrifūgai. Pats pabrīnījos, kāpēc esmu iestiepis veļasmašīnu istabā, bet … neviens jau nav liedzis. Izgrieztā veļa līda ārā pa sāniem un krājās uz plaukta. Tieši tā kā kopētājam kopijas. Nākošie gabali pirmos nogrūda zemē. Gāju savākt. Pavieglākie kabataslakati bija paslīdējuši zem mašīnas. Pagāžot, lai izvilktu, redzēju, ka viens otrs pat ierauts mašīnas mehānismā starp dzensiksnām. Ķeksēju ārā.
Pamodos. Istabā tumšs. Dedzu gaismu. Tumšs. Nav elektrības. Ē, šitas gājiens ir pazīstams. Ja nav gaisma, tad ticamākais, ka vēl sapnis, nevis esmu pamodies un pa nakti pazudusi elektrība. Sagramstu telefonu un nospiežu kādu pogu, lai paskatītos, cik pulkstenis. Gaismiņa neiespīdas. Skaidrs! Sapnis. Ko tādu varētu sapnī sadarīt? Vajadzētu pamēģināt kaut ko muļķīgu, kas īstenībā nav iespējams. Ceļos. Bet jūtu, ka guļu. Uz muguras. Jūtu pat kā rokas noliktas.
Pamodos. Pa īstam.
Jāgādā malka?
2008. gada 1. augustā
Sapnī devos Zilokalnu liegumā mežā zagt kritalas kurināšanai. Vispirms no zirgaploka augšup pa kalnu uz torni, tad pa kalna virsu atpakaļ uz māju pusi. Pa brikšņiem, uzmanīgi paveroties, varēja redzēt sētu. Kritalu – lielu izgāztu egļu netrūka. Cēlām uz pleciem un vilkām prom. Bija smagas.
Pamodos ar nospiestu plecu.
Pēc tam bija tā kā ziema un es grasījos mājas braukt ar elektrovilcienu. Pa kraujas leju no zirgaploka puses. Es sēdēju jūras pusē. Kalna pusē sēdēja Martas tante. Brīnījos, ka pa viņas logu redzamas pavisam citādas debesis un cits gadalaiks. Tad vilciens brauca jau kaut kur augšpusē. Un bez sliedēm. Kapu tuvumā Martas tante palūdza pieturēt pie ceļgala uz Gaviļkalnu. Mašīnists/šoferis teica, ka parasti tā nevarot, bet viņa vilcienam tomēr ir stūre un slaidi iegrieza ceļgalā. Es arī izkāpu.
Iegāju kapos. Ne pa tagadējiem vārtiem, bet citiem, kas vairāk uz avotiņa pusi. Tā kā ciemā nav morga, tad vietējie nelaiķus pirms bērēm uzglabāja turpat kapos. Noguldītus brīvā dabā uz nākamajām kopiņām. Kas nespēja sarīkot bēres, tie tā arī atstāja. Vieni bija gribējuši gan rīkot, bet nespēja iegādāt zārku, tāpēc Marija gulēja sarkanmelnā kartona kastē. Arī uz kopiņas. Kopā ar citiem sabukņīju kasti mazliet mazāku, lai lien kapā un aprakām. Ar malkas pagalēm. Pa virsu saklājām sarkanmelnus papīrus, ko nostiprināju ar kaut kādu rāmi no vecas mēbeles.
Rīgas metro
2008. gada 19. maijā
No Brīvības pieminekļa sākās gājiens uz kaut kādu koncertu. Tā kā dziesmu svētki. Viens vīrs pa priekšu ar karogu. Rindu rindas ļaužu nopakaļ. Lai apdzītu dziedātāju gājienu un laikus tiktu skatītāju vietās, no kurām kaut ko var redzēt, braucu ar metro. Tā kā tas bija automātiski vadītais, nosēdos pašā priekšā, lai redzētu parastajā metro neredzamo tuneļa ainu. Diemžēl vagona priekšējā sienā bija caurums un kurpju purngali līda pa to laukā. Sala pirksti. Izkāpu stacijā pie Elizabetes ielas. Pa stacijas pāreju tuneļiem braukalēja puišeļi ar oranžbalti krāsotiem vienriteņiem. Esplanādes laukums jau bija skatītāju pilns. Ne ko redzēt, ne dzirdēt. Citi ļaudis sēdās uz soliņiem metrostacijā, lai skatītos translāciju reklāmekrānos. Tā kā to pašu var darīt mājās, devos prom.
Pavasara sapņi
Pa daudzām dienām bija daudz un dikti.
Daļa pagaisusi pavisam, daļai palikusi tikai vispārējā jēga. Citi vairs neliekas tik spilgti, lai būtu patikšana pierakstīt.
Uz kaut kāda pusizmirušas planētas, kur teju nekas neauga, plānas sniega kārtiņas klāti bija blīvi izmētāti apaļi pauguri, četrstūraini kluči smagās automašīnas lielumā un sīkākas kastes. Tās visas bija no kādas izmirušas civilizācijas palikušas energoiekārtas. Un pētnieki nu tās tagad pētīja. Mazās kastītes ar resniem kabeļiem pa trim bija pieslēdzamas pie lielajām. Tās savāca no apkārtējās biosfēras enerģiju. Diemžēl patēriņš bijis ļoti neefektīvs un planēta izmirusi izsūkšanas dēļ. Un pēdējie 4 pelēm līdzīgie civilizācijas pārstāvji ielavījās pētnieku kuģī, lai pārceltos uz Zemi.
Vēl kolēģe deva man vienu latu par kaut kādam puķēm. Es negribēju ņemt, jo par puķēm nevarot maksāt. Bet viņa uzstāja, ka maksāšot gan, jo kopš esot pa kluso salīgusi ar vietējo veikalnieku, lai kukuļos sanestās alkohola pudeles saliek no jauna veikala plauktos, esot brīvi līdzekļi.
Vēl vienu nakti konspektēju garu traktātu «Kā ar domu spēku ieziest durvju
atslēgā kaņepju sviestu». Laikam zemapziņa deva vērtējumu sapņu saturam 
Piedzīvojumu lubenes
2008. gada 30. aprīlī
Taisījos piedalīties kaut kādās sacensībās. Kādās, neatceros. Zinu tikai, ka par galveno balvu bija solīts zirgs.
Ozola lapotnē paslēpušies tupēja 3 ar arbaletu bruņojušies laupītāji. Es viņu visus veikli apšāvu ar parasto loku.
Kādai 70 g.v. tantei bija uzradies aptuveni tikpat vecs mīļākais, kas bija ievācies pie viņas dzīvot neskatoties uz viņas vīru. Tante pēc tam brauca ar vilcienu uz Poliju pie pazīstama profesora apārstēt nervus.
Bija vēl kādi pāris sižeti, bet tos vairs neatceros.
