2020. gada 23. novembrī
Garā istabā pie gara mielasta galda sēdēja daudz ļaužu un nopietni klausījās, kā stūrī pie maza galdiņa sēdošs ķipars lasa viņiem priekšā grāmatu. Ķiparam aiz muguras stāvēja pāris gadus vecākais brālis, kas skaļi atkārtoja izlasīto teikumu, lai sadzirdētu visi.
Brīdī, kad es iegāju, lasīja salātu recepti — sarkani tomāti, zaļas salātu lapas, dzeltens siers un zili gabalos sagriezti briesmonīši.
Pati grāmata vispār bija par pirātiem.
2020. gada 16. novembrī
Lidinājos ar kosmisko reaktīvo iznīcinātāju un bombardēju viduslaiku pilsētiņas bruģētās ielas… ar lielām spaiņa izmēra želatīna kapsulām, ko iznīcinātājs dēja no savas sprauslas. Lai trāpītu, izdētā kapsula bija jānotver rokās un jānomet pašam. Tāpēc sēdēju uz raķetes ačgārni ar bieziem cimdiem rokā.
2020. gada 9. novembrī
Ķēniņš pavēlēja visiem pierobežas namiem uzstādīt apvārdotus vējrāžus. Tas pasargāšot valsti no sliktiem vējiem.
2020. gada 5. novembrī
Lielas malkas grēdas viducī iekārtoju sev mājokli. Aizsardzībai pret Sicīlijas un Sardīnijas raganām apkārt izkarināju lietussargus, kuros sastādīju ģerānijas.
2020. gada 29. oktobrī
Divi no Sērgas brāļu ordeņa ar spirtotām salvetītēm mazgāja putekļsūcēju. Blakus gultā gulēja vājinieks. Vājinieks gurdi pavirināja acis un izlaida dvašu. Ordeņbrālis, atvēris melnu maisu, izvilka no kabatas kvīšu grāmatiņu, no prasīja otram: “Ērihs?”. “Ērihs!” atbildēja otrs, ietīdams nelaiķi segā. Pirmais ierakstīja vārdu grāmatiņā, izplēsa un uzlipināja vienu kvīti mironim uz pieres, bet otru — uz maisa. Otrais pacēla vīkšķi un veikli iekratīja maisā jau sausos gabalos sairušo. Novākuši maisu, abi ar tīro putekļusūcēju sakopa pēdējos putekļus.