Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Zārku katalogs
Šķirstīju katalogu un pētīju zārku cenas. Katalogs bija iespiests veclaiku stilā ar gravētām ilustrācijām un attiecīgiem fontiem. Cenas bija drukātas ar trekniem, vecmodīgiem plakātu cipariem.
Nekādi nevarēju saprast, cik maksā zārks, jo cenas bija uzrādītas par kvadrātmetru. Un es nezināju, cik zārks ir plats un garš. Sadomāju, ka garums būs tāds pats kā gultai, bet par platumu pieņēmu 60 cm. Sāku rēķināt, bet sapinos Pitagora teorēmā.
Lētākie, kartona zārki, maksāja ap vienu vai diviem latiem par kvadrātmetru. Visdārgākie bija zārki ar iebūvētu pirotehnikas uzparikti pēdējam salūtam no kapa pirms tā aizbēršanas un citām tamlīdzīgām ekstrām. Piemēram zārks ar kājgalī iebūvētu mehānisko mūzikas kasti maksāja Ls 1800.
Zagļu kulšana
2012. gada septembra vidū
Pēkšņi nodzisa gaisma. Laupītāji elektrību atslēguši! Tūlīt nāks! Izgāju laukā. Ārā arī tumšs, ka vai acis var durt laukā. Bez zagļus var manīt tālumā kūņojamies. Tūlīt būs klāt! Noslēpos aiz ķieģeļu grēdas un pāri taciņai pārliku slotu.
Kad viņi klups un pakritīs, tad nu gan es viņus ar to pašu slotu slānīšu, tad nu gan es viņus tā kulšu!
Vienritenis
2010. gada 17. oktobrī
Ar autobusu braucu no Talsiem. Cīruļos izkāpu, lai paskatītos, kā restaurēta Cīruļu mazbānīša stacija. Stacija bija atjaunota ļoti rūpīgi. Pat stacijas priekšnieka greizā vistu kūts piebūve bija uzcelta no jauna tieši tāda kā 20. gadu fotogrāfijās. Sliežu ceļi un pārmijas gan dārguma dēļ nebija izbūvētas. Līnija aprāvās dažus soļus no stacijas košā īrisu dobē. Uz sliedēm apskatei bija atstāti pāris vagoni, bet blakus — vientuļš semafors.
Vasaras pēcpusdiena jauka, nekur nav jāsteidzas, tāpēc nolēmu izmest kādu līkumu uz Valdemārpils pusi, lai paskatītos, vai tur no mazbānīša nav kas vairāk saglabāts.
Pļavas ziedēja pieneņu pilnas. Bānīša estakāde koka baļķu vietā bija sakrauta no sarkanām, resnām māla caurteku caurulēm. Glīti neizskatījās.
Uz Lubezeres pusi tālāk braucu ar Jura vienriteni. Kā jau iesācējam, negāja neko labi. Bet, ja brauca pa kartupeļu vagu, nevis līdzenu taciņu, tad uz priekšu tiku stabili un sānis negāzos. Turpat sapnī nospriedu, ka vienritenis labāks un drošāks transporta līdzeklis par Jura nenopirkto sarkano «Eclipse», jo ar to taču vienā sapnī iebraucu upītē pie kolhoza kantora.
Čehu motīvi
2013. gada 27. janvārī
Pa ielu sešu ar pus1) miesassargu pulciņā pastaigā gāja ķēniņš. Tas miesassargs, kas maršēja pa kreisi aizmugurē, vienlaicīgi bija arī ugunsdzēsēju mašīna. Ja nu ķēniņš pēkšņi aizdegas.
Pulciņš pagriezās un uzsoļoja uz tilta. Apmēram tāda, kāds Kārļa tilts Prāgā2).
Pēkšņi no kreisās puses atskanēja blīkšķis. It kā kravas ostā apgāztu jūras konteineru. Visi miesassargi metās pie margām skatīties, kas noticis un ķēniņš viens pats aizsoļoja tālāk.
Paskatījos arī es pāri margām, kas tur kritis. Tālumā aiz laukuma un dīķa parkā blakus strīpainajai estrādei stāvēja liels, dzeltens torņa celtnis ar 3 strēlēm. Celtni jauca nost. Nekādi nesapratu, kāpēc tā dara, ja jaunā estrāde vēl nav uzcelta un vecā nav noārdīta. Darbinieki demontētās celtņa fermas rūpīgi pieblīvēja ar melnzemi.
Apsēdos uz ietves malas, lai skatītos, kā kritīs nākamais celtņa posms. Garām nāca kāds čehs, kas arī gribēja apsēsties, bet visas vietas jau bija aizņemta. Un šis nekaunīgi apsēdās uz manām kurpēm. Domāju, kā lai viņam aizrādu. Es čehiski nemāku, viņš latviski arī ne. Izrāvu vienu kāju, atvēzējos un iespēru pa dibenu. Nekauņa salēcās, izvilka no kabatas aploksni, no aploksnes izņēma maciņu, no maciņa — portfeli. No portfeļa izvilka zaļu vardes kombinezonu, ieslīdēja tajā, aizvilka rāvējslēdzēju, kas bija iešūts pa aploci no labā gurna līdz pakaklei un atpakaļ līdz kreisajam gurnam — akurāt apkārt baltajam vardes vēderam.
Uzvilcis kombinezonu viņš pateica „Kvā!“ un ar slaidu loku ielēca tuvākajā ielas kanalizācijas akā.
Secinājums: Pirms gulētiešanas neskatīties Ivana Mlādeka «Jožin z bažin» (Youtube būs tavs draugs). Nesaprotu, kāpēc uzvedumā nepiedalījās neviena lidmašīna.
Vasarnīcas komēdija
2011. gada 18. janvārī skatījos situāciju komēdiju.
Darbība notika kādā greznā jūrmalas vasarnīcā, kur ziemā saimnieku prombūtnes laikā bija ievākušies dzīvot 4 bomži un uzdevās par kalpotājiem: istabeni, virēju, trauku meitu un dārznieku. Komiskās situācijas grozījās ap viltussaimes rūpēm visus – pastnieku, komivojažieri, policistu utt. – pārliecināt, ka saimniece tepat vien ir, tikai šobrīd ļoti aizņemta un pati personīgi nevar ar apmeklētāju runāt.
Beigās saime, izgājusi speciālus kursus un, nolikusi mājkalpotāju eksāmenus, greznajā villā turpināja dzīvot ilgi un laimīgi. Arī pēc tam, kad īstā saimniece ziemas ceļojumā kaut kur Itālijā bija gājusi bojā.
