Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Elektrotante
2014. gada sākumā
Braucu ar mopēdu uz jūrmalu. Pārējie, kas ar auto, bija atpalikuši. Pie Ezeru autopieturas piestāju, lai paskatītos, vai pārējie arī uz to pašu pusi brauc. Tie pie Silkalēju dambja grieza iekšā uz Dūmeli. Es ar, tikai nolēmu braukt pa Ezermuižas ceļu. Ceļš bija smilšains, izdangāts un paugurains. Nekā nevarēja tikt uz priekšu. Tāpēc griezos atpakaļ, un braucu vienu kvartālu atpakaļ un tad pa stigu un pļavu.
Ezermuižā netālu no šķūņa sveķu mucām mežā bija akmens žogi no vecām mājvietām. Gāju tiem ar līkumu riņķī, bridu eglēm pieaugušajās vigās pa pēdējo sačākstējušo sniegu un ledu. Uzgāju piramīdveida guļbaļķu būdu bez durvīm. Grīda būdā peldēja pavasara peļķē virs ledus. Būdā pie sienas bija elektrosadale ar drošinātājiem un spuldžu rozetēm. Lūkoju ieskrūvēt spuldzes, lai būdā dabūtu mazliet vairāk gaismas, bet spuldžu četrkantīgie bajonetes cokoli nekā nederēja trijstūra rozetēs.
Vienas resnas egles stumbram sānā atvērās durvis un no tām izmetās laukā Vairas tantes garā zeltainā kleitā un ar blondu parūku galvā saukdama: «Gaišas Lieldienas visiem, kam ir elektrība!»
Ir tā elektrība, vai nav, netiku gudrs, jo spuldzītes nederēja. Kangara galā bija vēl viens baļķu namiņš, kurā klusi kaut kas dūca. Vai ģenerators? Uzkāpu, atvēru durvis. Nē, nevis ģenerators bet Čārlza Bebiža mehāniskais skaitļotājs, ko griež kāda cita tante sarkanā kleitā un rēķina pī ciparus. Tanti nepazinu, jo viņa bija sev galvā uzmaukusi lielu Jelgavas cukura tūtu. Par izvades iekārtu kalpoja skaitļotājam piejūgta adāmmašīna, kas pī ciparus smuki izadīja maiju mezglu rakstos un uzreiz vīgesimālājā sistēmā.
Ēdamlietas
2010. gada janvāra pēdējās dienas
Pamostos. Istaba auksta, durvis līdz galam vaļā. Pa virtuvi kravājas divas svešas sievas. Paķeru aiz elkoņa to, kas lūkojas tukšajā katlā un grūžu laukā. Atgriežos pēc otras, kas lūkojas ledusskapī. Nav jau tur ko redzēt! Katrā plauktā mētājas tikai pa sakaltušam desa gabalam. Grūžu šo sievu arī ārā pa durvīm. Tā kaut ko taisnojas par sociālo dienestu un pienākumu pārbaudīt, kā iedzīvotājiem ar iztiku. Aizcērtu durvis un pamostos pa īstam.
Biju teātrī. Sēdēju pustukšā balkonā. Izrādīja muļķīga satura lugu par sadzīves un ražošanas problēmām, kas rakstīta padomju laikos, kadmodē bija bezkonflikta teorija. Galvenā tēma bija varonīgā cīņa par pārplūdušo kotlešu raktuvju darba atjaunošanu.
Lasīju maizes recepšu grāmatu. Grāmata vienlaicīgi bija arī maizes klaipiņš. Šķīru lapas / ritināju vaļā maizes mīkstuma kārtas un centos izprast, kā kukulītis veidots. Uzmanīgi nolauzu garšīgo galiņu / tikai pašu lapas maliņu, lai neciestu lasāmais teksts. Maize bija ļoti gaisīga un pūkaina.
Dūņu filozofi
2012. gada 29. jūnijā
Kaut kur jūras malā iecienītā dūņu vietā 2 citplanētiešu filozofi baudīja veselības dubļu vannas. Dūņas bija īpašas, jo sastāvēja no sīkbūtnēm, kas reaģē uz apkārtējo emocijām un domām. Vispār tas ir ļoti ērti — gozējies pasauli mīlēdams dūņās, bet procedūras beigās mazs vingrinājums pasaules nīšanā un vienā mirklī esi no dziednieciskās ķēpas tīrs. Bet abi sarainiem un ilkņainiem meža kuiļiem līdzīgie viedie spēlēja izsmalcinātākas spēles un noturēja veselu dzirkstošu un asprātīgu domu divkauju, kuru kā ārišķīgs efekts pavadīja pikošanās ar treknām un sulīgā dūņu ķeckām bez roku palīdzības.
Ceļā
2015. gada 9. janvārī
Saticis pils pagrabos Alandu un kādu fotogrāfu, eju pa lielceļu mājās. Piestāju Lejasvīdalē, lai nofotografētu kādu ēku, ko patlaban atjauno un remontē. Brīnos, ka esmu piemirsi, kādi mājai skaisti stūra tornīši. Paceļu skatu uz otru pusi. Tur tālu kalna galā aiz eglēm veras pusotra fasāde no kādreiz majestātiskas ēkas. Kaut kā noknipsēju arī to. Fotoaparātam visu laiku skrūvējas nost objektīvs. Eju tālāk. Ceļinieki līkloču kalnu upīti iztaisnojuši un vienu posmu ielaiduši garā caurulē zem ceļa. Muļķi, nevarēja tikt galā ar 2–3 caurtekām, nu cer, ka ar vienu lielu būs vieglāk. Un skaistā nogāze, kur auga vizbulītes, buldozeru izstumdīta un piebērta ar granti.
Sākas lietus. Upītē krāc ūdens. Ceļš arvien vairāk piemirkst un piebriest. Mutuļo dūņas. Arī fotoaparāts dūņu pilns. noskrūvēju objektīvu, kura vītnēs čirkst smiltis. Izkratu ārā lielumu dūņu. Vairāk neko nenofotografēt. Parāpjos augstāk kraujā, jo pa ceļa virsu jau urdz krietna straumīte, tūlīt to izraus par lielu kalnu upi!
Vietējais onkulis saka, lai es ejot augšā, rau, pa nesen izbūvēto tanku ceļu. Paskatos, ceļš apmēram 45 grādu stāvumā, no lieliem, rupjiem oļiem. Pa tiem kārpās viens tanks. Nebūs ērti. Labāk kāpšu pa vecajām koka kāpnēm.
Kāpnes platumā iedalītas 2 daļās. Labajā pusē apmēram ¾ kāpņu nobružātas, skabargainas, dubļainas. Kreisajā pusē ar papildu margām nodalīta tīra, pulēta un lakota ceturtdaļa. Pārkāpju pāri uz kreiso pusi. Kalna galā pļaviņu, kur kāpnes pārvēršas par žogu. No kreisās puses muks, izsmalcināts. No labās — prasts, mieti un kārtis ar nolēkšķējušu mizu. Eju pa žoga virsu. Pa stabu galiem, pa riķiem. Žogs šūpojas, izmantotie kokmateriāli pamazām nomainās ar līkiem un ķeburainiem purvā augušiem kokiem. Pie viena pagalam nestabila un šūpojoša posma pat stāv norīkoti divi asistenti. Paldies, gan jau es tikšu pāri!
Žogs, kas vienlaicīgi arī purva taka, atduras birzī, kurā dzīvo kokcilvēki. Dienā cilvēki, bet naktī aug kā koki ar saknēm zemē. Tā kā es palikt par ozolu vai bērzu nemāku, mani tur iekšā nelaiž.
Zirgs pa pastu
2016. gada 28. februārī
Sapnī pastnieks atnesa ziņu, ka man ir atsūtīts zirgs. Esot jāsteidzas saņemt, jo pasta nodaļā atlicis maz siena.
Es strīdējos pretī, ka man zirga nevajag, ka man arī nav siena, ka paziņojumā neko nevar saburtot, ka tam uzspiests aplams zīmogs…
