Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Universālveikalos
2012. gada 9. oktobrī
Aizputes universālveikala otrā stāvā gribēju pirkt jaku, bet to uzvilka mugurā kāds plencis un tik grozās spoguļa priekšā – nedz pērk, nedz nost velk. Tad gribēju pielaikot kādu citu melnu, īsu vējjaku, bet Andris skaidroja, ka man tāda nepiestāvot.
Talsu universālveikalā biju sagrābies 5 dažādu izmēru vienādas, modīgas, «Asotes» šūtas jakas, lai noskaidrotu, kura man īsti der. Nejauši nometu zemē vienu pakaramo un tas sašķīda gabalos. Pakaramā gabalus lūkoju noslēpt peļu alā pielaikošanas kabīnes stūrī.
Pēc tam aiz pielaikošanas kabīnēm mācīju pārdevējām vārīt plovu un dāvināju četru piparu garšvielas, cerībā, ka viņas par to man pārdos deficītos palagus.
Vēlāk sasēdāmies ap kases aparātu spiritiskā seansā, lai uzzinātu, kur pazudusi pārdevējas mācekle. Kad nāca izsauktais gars, no viņpasaules dzestruma drebuļiem pamodos.
Tvaika laikmets
2010. gada 20. septembrī
Divatā ar kādu cilvēku braucām uz Dundagu. Ar tvaika automobīli.
Apmēram tādu kā Stenilja 1910. gada modelis bildē. Dundagā iebraukuši, pētījām karti, kā izbraukt cauri uz Kaļķiem, jo tajos laikos taisnais ceļš caur aptiekas dārzu vēl nebija izbūvēts. Labi, ka krievu armijas ģenerālštāba kartes kserokopijā kāds visu bija saprotami izkrāsojis ar zaļu un dzeltenu flomāsteri.
Kaļķos pie «Vārpniekiem» sanākušie ļaudis pie automobīļa nofotografējās. Pēc tam turpat notika publiska lekcija par tvaika automobīļu izmantošanu apmeklētāju vadāšanai par parka rozāriju celiņiem un auto izmešu ietekmi un dažādām rožu šķirnēm. Priekšlasījumu kuplināja krāsainas miglasbildes pēc Prokudina-Gorska tehnoloģijas. Pēc lekcijas ļaudis fotografējās «Vārpnnieku» otrajā pusē.
Viens bārdains saimnieks, skatā līdzīgs Aldonam, izteica domu, ka ar auto varētu uz Liepāju labi vest pārdošanai kartupeļus. Cits, tautsaimniecībā skolojies, iebilda, ka diez vai tas būšot izdevīgi.
Tūristu izklaides
2011. gada 31. oktobrī
Kolkā tūristu pievilināšanai bija uzbūvējuši koka divmastu burinieku ar sarkanām burām. Daļa gan purpināja, ka ar zaļām būtu bijis smukāk.
Uz kuģa notika lielas atklāšanas svinības. Iesācēju komanda kopā pārējiem iereibušajiem svinētājiem mēģināja apbraukt apkārt līkumu steķiem no to labās puses uz kreiso. Kuģi vadīt neviens nemācēja, vējam tas neklausīja, jo mastos komandas trūkuma dēļ bija uzdzītas oficiantes, kas kaut ko varbūt jēdza no kafijas tasītēm, ne no burām. Publika žārgalējās no viena borta uz otru, slīdēja un krita uz klāja sakultajos putu mākoņos, spiegdama šļūca pa kaut kādu laipu ūdenī un rāpās pa kuģa sānu atpakaļ augšā.
Mani aicināja doties izbraucienā uz Mērsragu, bet es atteicos. Pēdējā skatā pirms pamošanās viļņi pie krasta valstīja piepūstas un tukšas, dzeltenas glābšanas vestes. Kuģis kā nomīta kaloša šķībi sēdēja uz akmeņu čupas pārdesmit metrus no steķiem. Bet kaut kur tilpnes dziļumos iereibuši svinētāji mēģināja ar pionieru kaklautiem pie lāvas piesiet jēgu pārdzērušu bocmani.
Svešvārdi un latīņu dzeja
2009. gada 13. martā
Sapnī mēģināju gulēt vecāsmātes virtuvē pie galda stūra. Bet man neļāva. Otrā galda galā kāds sēdēja, risināja krustvārdeni un visu laiku prasīja man vārdus. Viņam vajadzēja kaut kādu daudzskaldni ar burtu “i”. Piedāvāju ikosaedru. Vēl viens iznāca no istabas un prasīja pulksteni ar burtu “k”. Vai ļaus man gulēt! Ūdenspulkstenis klepsidra!
Citā sapnī ar motobloka pļaujmašīnu pļāvu vecāsmātes siena pļavu. Šauro un garo tā saukto Āža muguru. Pļavas galā sēdēja divu rasu visāda vecuma citplanētieši. Brūni un zaļi. Kad zāli, aizelšoties skriedams aiz pārlieku ātrā motobloka, biju nopļāvis, velēnā atklājās dažāda izmēra apļi. Paceļot aizgriezto velēnu apļu malas, apakšā atradās sūnu mīkstuma un pūkaini dažāda izmēra paslēptie atlidojušo citplanētiešu šķīvīši. Zaļi un brūni atbilstoši viņu ādas krāsai. Brūnie humanoīdi bija pilsētnieki, kam patika abstraktā māksla un kas ēda stipri vircotus ēdienus, bet zaļie bija “zaļie” dabas mīļotāji un pārtika no nevārītām saknēm un dārzeņiem.
Sapnī aizgāju uz piena veikalu un nopriecājos, ka tagadējā pārdevēja – aptiekas Siliņtante – tur stūrī ierīkojusi arī grāmatgaldu. Cilāju un cilāju, bet nevarēju saprast, vai man vajag latīņu valodā atdzejoto krievu un baltkrievu mīlas dzejas antoloģiju. Pamanījis, ka Minskā iespiestā plānā grāmatele mīkstajos vākos ar pretīgi zilā krāsā mālētu plikni uz vāka un cenu «1 rbl. 20 kap.» pie mums maksā Ls 8,00, sapratu, ka man to nevajag.
Pagājos no pienotavas uz autopieturas pusi un brīnījos, ka, ilgi pa šo vietu neiedams, nemaz neesmu manījis, ka ceļam vecajā aptiekas dārza vietā pārbūvētas resnas spīdīgi nopakotas siltumtrašu caurules un patlaban vīri beidz naglot zaļu koka gājēju pārejas tiltiņu. Pēc tam kaut kāda iemesla dēļ viņi ņēmās rīkot streika mītiņu. Lai atkautos no viena īpaši uzmācīgā aģitatora, metu viņam acīs smiltis un centos nodullināt ar vārsmām no padusē iespiestās tās pašas latīniskās dzejas grāmatas – tagad jau lielas, smagas un biezas.
Radiācija
2002. gada 9. novembrī
Pa metro peronu darbinieka pavadībā cienīgi tekalēja takšelis. Stacijā, lielas, melnas it kā tvaika lokomotīves vilkts, brauca iekšā vilciens. Pēkšņi takšelis pamanīja uz sliedēm „svešķermeni“ un iegaudojās. Viņa pavadonis takšeļa signālu dublēja ar svilpi un, par laimi atrazdamies perona galā, parāva pa rokai patrāpījušos stacijas stopkrānu. Pasažieriem sakrītot čupās, vilciens strauji nobremzēja. Takša pavadonis automātiski izvilka no kabatas Geigera skaitītāju, lai arī saprata — tajā, ka taksis padevis signālu „radiācijas briesmas“ nevis, piemēram, „bloķēts ceļš“, vainojams suņa īsai prāts. Darbiniekam par brīnumu sainītis uz sliedēm bija stipri starojošs. Pavēlējis visiem evakuēties, viņš apkārās smagu priekšautu un garām maiglēm ienesa sainīti dziļāk tunelī.
Tālāk nevarēdams braukt, mašīnists aiz gara laika paklimta pa tuneli, uzkāpa sainītim un dabūja kājā čūlu. Iznācis virszemē viņš pakrita uz celiņa.
Pa to laiku perona darbinieks virszemē centā evakuēt kaut kādu ēku. Izskatījās pēc 60. g. celtām kopmītnēm. Visi balkoni bija apkārti ar veļu. Balkonos un logos gozējās nopīpējušies sievišķi un necēla ne ausu, ka darbinieks bļaustās. Darbinieks, ieraudzīdams pusbeigto mašīnistu, izsauca miliciju.
Atbrauca milicija zilā bobikā, izvilka no tā uz velosipēda riteņiem uzmunstierētu tačku un piekabināja auto aizmugurē. Saķēra aiz kājām un rokām mašīnistu un viens sāka skaitīt „viens, divi, trīs“, lai reizē paceltu, bet turētājs otra galā bija iedomājies, ka piems mešanas jāiešūpo. , protams izšļuka no rokām. Beidzot uzvēlusī uz tačkas, mašīnistu aizvilka un izgāza turpat tālāk aiz šķūnīša.
No kopmītnes gala durvīm iztipināja civēks ar sasārtušu seju, garā vilnas auduma mētelī un garu šali Krievijas karoga krāsās. Tā ka atgādināja Jeļcina seju. Vaļējam mētelim un šallei plīvojot ar lielu joni viņš aiztipināja aiz tā paša šķūnīša, tā kā pačurāt, tā ko citu… Un tāpat aiztipināja atpakaļ. Tikai nezin kāpēc šķita, ka atpakaļ aiztipina mašīnists, nevis dzērājs ar sasārtušo seju.
Viss…
