2011. gada 13. martā

Biju kaut kādā Alpu pilsētā. Par lētu viesnīcu mums bija ieteikts zelta pielūdzēju klubs. Lēta tāpēc, ka zelta pielūdzēji, godādami zelta slēpto būtību un izrādīdami nicināšanu tā izmantošanai par vērtību mēru, savā iestādījumā uzturēja nejēdzīgu cenu un naktsmītnes maksas bija ļoti lētas.

Viesnīca bija no zelta ķieģeļiem būvētas lielas domnas paskata tornī, sētā aiz ģerānijām rotātas pildrežģa mājas. Izvēlējos numuru 14. stāvā. Augstāk bija četrvietīgs numurs, kurā iekārtojās 4 īstenie kluba locekļi. Kāpjot augšup, 2 no viņiem kaut kur pazuda. Iegājuši numurā, trešais no viņiem savu pēdējo biedru piebeidza un iekāra skapī. Tikai tāpēc, lai piesavinātos skaisto, ar britu karoga rakstu rotāto uzvalku.

Viesnīcas ēstuvē cenas bija nejēdzīgas — katram ēdienam rakstīta savā valūtā un cipari, šķiet radušies no gadījumskaitļu ģeneratora. Par karbonādi prasīja Ls 88. Kaut kādi man sveši un negaršīgi salāti maksāja padsmit igauņu kronas. Un tā pilnas divas ēdienkartes lapas. Tāpēc devos meklēt ēdamvietu kaut kur citur.

Pastaigājoties pa pilsētu, liela krustojuma vidū atradu pie dekoratīvi kaltiem kanalizācijas režģiem pieķēdējušos pliku, nošmucējušos sievišķi. Izplūdes gāzu kvēpi aizvainoja manas daiļā jūtas, uz apsolījis atnest atpakaļ, uzvēlu viņu plecā, lai aiznestu viņu kaut cik nomazgāties. Sākumā gribēju stiept uz tuvāko automazgātavu, bet tad pārdomāju nest uz viesnīcu, cerībā, ka tur mazgāšana izmaksās lētāk.

Iemērcu mazgājamo vannā kopā ar blakus numura skapī iekārtā nelaiķa uzvalku. Pie durvīm pieklauvēja laipna istabene un klusējot uz liela ovāla zivju ēdienu šķīvja pasniedza šujmašīnu.

Šujmašīnu vajadzēja steidzīgi norakt. Pacēlu paklāja stūri un izkausu bedri. Izgrābto zemi slēpu puķupodā, bet no puķupoda izņemto smilti metu laukā pa logu.

Bedres dibenā atradās pamīksts ēdamā zelta stienītis. Nokodu gabaliņu. Garšīgs! Mazliet līdzinās halvai, skābiem gurķiem un mašīneļļai. Bet bailes vairāk ēst, jo zelts taču ir ļoti smags metāls, un ka tik smags ēdamais nekaitē māgai…