2013. gada 11. martā

Vēlā vakarā pils sētā ciešā pulciņā sēdējām uz bluķīšiem ap ugunskuru un par šo to runājāmies. Man nāca miegs, tāpēc likos turpat uz bluķīša pagulēt.

Guļot sapņoju par to, ka kāds saimnieks, baidīdamies, ka nelabvēļi viņa mīļajam un plušķainajam sunītiem iebaros indi, bija sunīti pārtaisījis baroties no elektrības. Uzlādes vads ar kontaktdakšiņu ievilkās sunītim iekšā zem astes tāpat kā putekļu sūcējiem. Lai atbrīvotu ievilcējspoles atsperi, sunītis bija aiz astes jāparauj. Tā kā akumulatori bija novadējušies, sunītis uzvedībā mēdza būt tīri gaudens un saimnieks to vairāk staipīja apkārt rūtainā tašā. Arī ar rūkšanu viss nebija kārtībā, sapratu ka sunīša rūkšana patiesībā ir mana krākšana un patiesībā traucē pārējiem pie ugunskura sēdošajiem.

Pamodos. Jau nakts, ugunskurs izdedzis līdz oglēm, pārējie vakarētāji jau aizgājuši. Turas pie sala. Sētā ir iznācis Pils kurinātājs un palēkdamies cenšas izlasīt, ko rāda termometrs. Esot mīnus septiņpadsmit grādu. Nosalšu! Jāmeklē siltāks sapnis.

Karstā vasaras dienā kolēģe teica, ka iešot uz arodbiedrības sapulci, bet man jau neesot jānāk, jo es jau neesot. Satraucos: «Kur es neesmu? Kā es neesmu» un steidzos par dzelzceļa stigu pakaļ, padusē iespiedis 2 savalkātus un sasviedrētus palagus. Pēc tā, ka lielceļš jau ir dzelzceļam otrā pusē, spriedu, ka neesmu tālu no Spāres. Tur atdošu palagus mazgāšanā.