Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Kučieru kultūrai
2010. gada 4. jūlijā
Pasta ielā atradās vecs nams, kura saimniece mēdza rīkot greznas balles. Balles zālei gan jumts metās caurs, tāpēc bija izsaukti muzeju speciālisti no Pēterburgas pareizai zāles greznojumu saglābšanai. Gleznojumi atgādināja lielas, augstu, augstu pie sienām piekārtas flīzes ar vienkrāsainiem, ziliem bārdainu vīru portretiem.
Namīpašniece bija slavena ar to, ka pa savam rūpējās par kalpotājiem. Mājā pa kreisi no vestibila bija ierīkota speciāla kučieru istaba, kurā uzkavēties kučieriem, kas atveduši saimniekus uz balli. Istaba bija iekārtota zaļos toņos. Zaļas sienas, zaļi griesti un zaļš galds ar zaļiem krēsliem. Ļoti iecienīti bija zaļie alus kausi. Zaļais malahīta kamīns vēl tā, bet zaļi lakotais harmonijs gan nevienam neinteresēja, jo namīpašniecei bija pagalam aplam priekšstats par kučieru garīgajām vēlmēm. Tāpēc tas stāvēja iestumts kaktā.
Harmonija klaviatūras nosūbējušie taustiņi garu, izliektu karotīšu formā bija izlieti no dzeltenas bronzas un nebija diez ko ērti spēlējami.
Egles, ozolzīļu milti un spiegu kaislības
2011. gada 16. maijā
Gulēju uz platas palodzes un, omulīgi ietinies deķī un piespiedis degunu loga rūtij, skatījos, kā ārā vējā šūpojās smagiem, sveķainiem čiekuriem pielīkušas egļu galotnes.
Uz pagastnama lieveņa ar celtni mēģināja uzstādīt pusnokaltušu ziemassvētku egli. Nestāvēja. Pēc tam mēģināja uzstādīt blakus zālītē. Egle virpinājās celtņa trosē un labi izrādīja, cik nevienāda un ar aizkaltušiem zariem. Tostarp zaros karājās ieķēries palielāks divmetrīgs sprungulis. Sprungulis izkrita. Atsitoties pret zemi, tam daļa praulu nodrupa un sprungulis pieņēma gandrīz derīgas piestas formu.
Pagastnama gaitenī stāvēja liela puķu kaste, kas gandrīz varētu noderēt grūšanai. Iemetu dibenā pāris ozolzīles un pamēģināju ar piestu pastampāt. Zīles ātri saira baltos miltos. Iemetu vēl sauju un drīz tiku pie pāris kilogramiem zīļu miltu. Kastes dibenā bija caurums, tāpēc miltus laukā ķeksēt nevajadzēja, tie smuki paši bira pagrīdē, kā jau dzirnavās pieņemts.
Skatījos popoperu. T.i. – kaut ko līdzīgu rokoperai, tika vēl muļķīgāku un pilnīgi bez sižeta. Trešajā muzikālajā klipā pēkšņi pazuda 1. un 2. klipā rādītā sieviete. Divi vīri devās viņu meklēt. Piestāja ar auto un prasīja 3 puišeļiem ceļmalā. Vai nav tāda un tāda manīta? Divi, apaļīga paskata dvīņi, neko īsti nezināja. Trešais, pār acīm pārmaucis cepuri, klusi murmināja, ka varētu jau zināt, ja pienācīgi atlīdzinātu.
Vīri iesēdināja automašīnā dvīņus, bet trešajam vietas nepietika. Tas, atstāts ceļmalā, nokoda aizbraucošajai mašīnai pakaļējā bampera galu, norāva cepuri – pajūkot zem cepures slēptajiem garajiem tapa redzams, ka tā bija tā pati pazudusī sieva – un, atsperoties ar garu baltu asti, palēcās gaisā, lai ar blīkšķi pazustu starppasauļu portālā.
Vīri violetajā Renault aizbrauca tālāk, neko nemanījuši. Nemanīja arī, kā, slēpdamies aiz autopieturas Vīdalē, pakaļ viņiem klusi zogas vēl kāds spiegs vai novērotājs ar baltu «bulku vāģi».
Garlaicīgie pasākumi
2010. gada 27. septembrī.
Piedalījos pētījumā par to, cik interesanti pagastā ir kultūras pasākumi, tāpēc rāpoju pa brīvdabas estrādes soliņiem un lūkoju, ko skatītāji pametuši. Atradu 5 santīmus, matu stīpu un 2 manikīra šķērītes. Secinājām, ka diez ko interesanti nav, jo daži skatītāji aiz garlaicības knibina nagus.
Garšīgā kafija
2010. gada 28. septembrī
Sēdēju kādā Ventspils kafejnīcā. Pasūtīju kafiju. Kafija tur bija tāda īpatnēja. Uz galda vāzītē stāvēja biezais koncentrāts, kas pašam jāiemaisa viesmīles pienestajā karstā ūdens tasītē.
Šķielēju uz viesmīli un paklusām ēdu iebiezinātā piena un kafijas koncentrātu laukā.
Esamības izsusēšana
2012. gada augusta vidū.
Šķiet, ka kaut kādi mājieni no Marsiešu hronikām, kaut kas no Ketari un Jeho? 
Gāju pa tiltu pāri kādai platai, bet pasusējušai upei. Tilts vēl bija tīri labs. Pilsēta pretējā krastā gan slīga smiltīs, bija mazliet apdrupusi un patukša. Es gan visam cauri brīžiem varēju tā saskatīt agrāko laiku dzīvās un zaļās pilsētas rēgu.
Dzīve pilsētā bija panīkusi tāpēc, ka bija izsusējis iedzīvotājiem pieejamais maģiskais lauks, ko viņi bija paraduši izmantot saimniecībā un sadzīvē. Patiesībā jau primārais maģiskais lauks bija pilnā spēkā, tikai tos izmantot spējīgu cilvēku vairs nedzima. Pilsētā dzīvoja vairs tikai daži sekundāro lauku aizsniegt spējīgie. Sekundārais lauks bija ļoti plāns. Visiem pārējie – terciāro maģisko spēku izmantotāji bija palikuši pilnīgā sausumā.
Sekundārie spēki bija blakusefekts vai pārpalikums no primārā lauka izmantošanas. Un terciārais radās, ja kāds lietoja sekundāro. Tā nu ķēdīte nedarbojās un dzīve gāja uz postu.
Pie kāda krāmu veikaliņa vējā čīkstēja izbalojusi, greiza, ķēdēs iekārta izkārtne. Man otrajā plānā rādījās, ka izkārtne sašķiebusies un neona burtiem pārtrūcis strāvas vads. Uzkarināju to uz āķa un saspraudu kopā vadu. Burti iedegās.
No tā dekoratīvajām ķēdēm pazuda rūsa pirmajā plānā un izkārtnes dēlis arī sāka mirdzēt visā māksliniek koši triepto krāsu godībā. Un vada saspraušana mūsu pusē atbilst maģiskajai darbībai ar primārajiem spēkiem tajā pusē. Bet primārā burvestība inducēja bagātīgu plūsmu sekundārajā laukā, kas pēc darbošanās izslāpušajiem ļāva mesties savas jomas darbos. Un tas savukārt bagātīgi pielēja terciāro maģisko lauku. Un pilsētā aiz prieka sākās lielum lieli svētki.
(Ieguvums sekundārajā laukā bija vienāds primārā maģiskā darbībā izmantotā daudzuma kubu. Tāda pati saistība starp terciāro un sekundāro maģisko lauku.)
