Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Pasaules šķirba
2013. gada pirmajā nedēļā
Grāvmalā pie autoceļa V1371 rūpīgi kašāju no zemes ārā sarūsējušas mazbānīša pārmiju atliekas. Lieko rūsu gan skrubināju nost ar nazi, gan lūkoju nodauzīt pret ceļmalas akmeni. Pārmiju atliekām bija ļoti liela vēsturiska vērtība, jo Pirmajā pasaules karā pie tās brīvprātīgo dienestā jaunībā esot dežurējusi lielkņaziene tāda un tāda (fotogrāfija bija pielikta klāt). Pēc tam ceļa pretējā malā pie atzara uz «Galotnēm» pamanīju otras pārmijas. Daudz labāk saglabājušās, ar vecu, satrupējuši dēli piesegtas. Lai noceltu dēli, pabāzu zem tā plaukstu un sataustīju tur „īpašo pasaules šķirbu“. Pasaules šķirba bija kaut kas līdzīgs šķirbai starp diviem dīvāna matračiem. Tikai daudz garāka, jo tā stiepjas pāri visai pasaules esībai. Vilku roku pa šķirbu pāri ceļam, pāri mežam līdz pat piesnigušajam Sabdagu klajumam un tajā uzceltajai armijas teltij. Tur kur pasaules šķirba šķērsoja telti, tās grīdā bija īpaši nostepēta vīle. Vienā pusē šķirbas vīlei grīdas segums bija 2 kārtās, otrā — tikai vienā kārtā un cauri spiedās sasalušās zemes kukuržņi. Šķirbai bija kaut kādas „izo…“ īpašības. Ne izobāta, ne izobāra, bet kaut kas izo-caurvēj… Aizdzinu telts iemītnieku uz kaimiņu ciemu paskatīties svešvārdu vārdnīcā, ko tas izotermins īsti nozīmē. Mazā taupības krāsniņa vējainajā klajumā telti nespēja lāga piekurināt. Tests bija greiza un kūkumaina. Mēģināju telts sienas un jumtu labāk nostiept, bet tās pieskārās nokaitētajai krāsniņai un vienā švirkstienā sakusa kunkulī.
No vecā plaukstdatora
2007. gadā vai agrāk. Atrasti vecā, 3 gadus neieslēgtā plaukstdatorā.
Sagribējās pavizināties ar lokomotīvi. Bet tā kā kabīnē neviens mani nelaidīs, attaisīju kaut kādu vāku lokomotīves sānos un mēģināju izmest kādu mehānismu, lai atbrīvotu sev vietu. Uzparikte bija smaga un to izdabūt laukā izdevās tikai ar rokas vinču. Ir tad salaužot trīs āķus. Vieta priekš vizināšanās iznāca tīri ērta, tikai no brauciena neko neatceros. Droši zinu tikai to, ka tas nebija iecienītais maršruts uz vai no Melnās jūras.
Skatījos Žila Verna «Noslēpumu salas» ekranizējumu. Sevišķi spilgtas bija epizodes, kur laupītāji sagrābj Tālā skata aploku un kur Nemo atklājas pa telegrāfu.
Agrāk bija 3 sižeti par tūrismu:
- Ļoti daiļas un plastiskas iezemietes demonstrēja dejas ar indīgajām čūskām. Pēc tam rādīja ziloņu medības ar dresētu indīgo čūsku palīdzību. Ziloņa gaļu tūdaļ pagatavoja un cēla galdā. Nākamajā dienā galdā cēla jau pūdētu ziloņa gaļu.
- Biju aizmirsis, kādā stāvā ir numurs un izmisīgi braukalēju ar liftu meklēdams savu istabiņu.
- Kādā pārgājienā dikti labi un viegli gāja uz priekšu ar skrituļslidām. Vējš vien svilpoja. Garām visām mašīnām. Saldū knapi nobremzēju, lai mazā šķērsielā atrastu klosteri, kurā bija pasūtīti visai grupai apdrukāti krekliņi.
Bijušās Sīrupfabrikas sētā, kur tagad tirgus laukums, bija siltumnīca. Es tajā uzstādīju 2 webkameras. Pa diagonāli pretējos stūros. Viena bija nekustīga un nomērķēta pretī otrai. Otra bija grozāma, kā arī pa plēvē speciāli izgrieztu caurumu varēja izbīdīties laukā, lai apskatītu apkārtni.
Abas kameras ne tikai ar kustību noteikšanas programmu ziņoja, kad nokrīt kāds pārgatavojies tomāts, bet, ņemot vērā izrēķināto saules pozīciju, mērīja atspīdumus un krāsu uz tomātu sāniem, lai sekotu līdzi to nogatavošanās gaitai.
Vēl kāda jaunkundze nebaidījās pastaigāties, jo, lai arī pistoles bija tajos laikos vienam šāvienam un pa galu lādējamas, viņa bija attapīgi iekārtojusi sev ietilpīgas ieroču slēptuves platajos krinolīna sānos.
Miķeļos
2010. gada 29. septembrī.
Šķirstīju kaut kādu astronomijai veltītu žurnālu vai katalogu, kas bija iespiests zelta burtiem uz melna pamata. Izdevēji ļoti lielījās, kas tas esot veidots ar Mac. Neredzēju nekādu jēgu, jo tik un tā lasāms nebija.
Saimniece stāvēja uz virtuves galda un mazgāja logu. Pagaldē dzisa cūkas putras katls. Ienāca virtuvē cūka un gribēja strēbt, bet putra bija par karstu. Tāpēc cūka stāvēja un neapmierināti raudzījās saimniecei acīs. Es paņēmu pavārnīcu un katlu apmaisīju, lai ātrāk dziest. Putra tik gardi smaržoja, ka, ja nebūtu tur cūka šņukuru iebāzusi, es būtu sev ar iesmēlis. No lielās maisīšanas putra atūdeņojās un zaļganās sūkalās sāka peldēt lieli, spodri blati putras kunkuļi. Izskatījās gluži pēc apsildīta rūgušpiena. Cūka līdz ausīm iebāza galvu katlā un sāka, skaļi čāpstinot, strēbt sūkalas.
A. Talsos izrādīja savu dzīvokli. Augsti griesti, plašas telpas, kopā 7 vai 8 istabas. Lai garajā gaitenī neiepūstu āra vējš, ieejas durvīm bija priekšā piekārtas zaļa damasta portjeras. Priekšnams bija L veidā. Vienā tā nišā aiz dzelteniem gumijas aizkariem atradās vanna. Pats paziņa apdzīvoja tikai dzīvojamo istabu un guļamistabu tālākajā dzīvokļa galā. Dzīvojamā istaba bija ēkas stūrī ar logiem divās sienās. Guļamistabu lāga neredzēju. Cik nu pa puspavērto durvju šķirbu. Jo negribējās tajā traucēt I., kas tur K. taisīja manikīru. Viņš pirms došanās uz televīziju gribēja nedaudz sakopt darbā sastrādātās rokas.
Maģiskās eksāmena biļetes
2020. gada 10. maijā
Biju par novērotāju literatūras un vēstures eksāmenā. Biļešu jautājumi bija kā spožas eglīšu mantiņu bumbiņas salikti lielā grozā. Dažāda lieluma — no zirņa līdz par kārtīgam greipfrūtam. Blakus grozam stāvēja statīvs ar mēģenēm, kurās saliets eksāmena biļešu pamats. Pienāca students, izvēlējās no groza 4 jautājumus un iemeta tos mēģenē. Trešais jautājums bija koši oranžs un apelsīna lielumā, bet tas tik un tā viegli ieslīdēja šaurajā mēģenes kakliņā. Pēc pēdējā, ceturtā, jautājuma šķidrums mēģenē sāka burbuļot, tajā savērpās daudzkrāsainu dzirksteļu virpulis., mēģene uzpūtās trīs litru burkas lielumā, un tajā izveidojās sudraba plāksne ar uzdrukātiem eksāmena jautājumiem. Pirmais jautājums bija par pieciem sazin ko Gogoļa darbos. Pēdējais — par 1939.–1945. gada notikumiem kaut kādā ķīniešu pussalā, to atspoguļojumiem padomju historiogrāfijā, un par šīs historiogrāfijas kritiku ķīniešu un Rietumeiropas vēsturnieku darbos.
Lizete
2009. gada 13. oktobrī
Sapnī redzēju Valdastantes aitas. Nezin, vai uz aukstu ziemu?
Manai tantei bija aitas. Viena no tām bija pirkta Cirkalē no Lizetes. Tā arī aitu sauca – par Lizetes aitu. Lizetes aita, Lizetes aita … Beigās vārdu «aita» atmeta un sauca bijušās saimnieces vārdā vienkārši par Lizeti.
Ja visas aitas ganījās vienā bariņā, tad Lizete vienmēr kaut kur tuvumā, bet nostāk. Vēlāk Lizete turējās kopā ar savām 2 pieaugšajām meitām, nekad neiejūkot kopējā barā.
Lizeti un viņas pēcnācējus varēja pazīt arī pēc balss. Ja visas aitas blēja vienādi «bēē», tad Lizete ar savām meitām blēja citādā izloksnē «be-ê-e». Ar tādu kā lauzto intonāciju. Nezinu vai tas bija zviedriski vai vidzemnieciski…
