Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Rīgā braukšana
Reiz viena tante bija pamanījusi, ka manas vecāsmammas vecāmamma (Barba Pētersone) kādu brīdi nav bijusi mājās un prasījusi, kur tad kaimiņiene bijusi.
— Tepat līdz Rīg'!
Tas nozīmē, ka no Usmas līdz Tukumam ar kājām (tajos gados vilciens līdz Ventspilij vēl nav bijis izbūvēts), no Tukuma uz Rīgu ar vilcienu. Un tāpat atpakaļ.
Vēlāk mana vecāmāte 1913. gadā uz Rīgu brauca jau ar mazliet lielāku komfortu:- līdz Tukumam ar zirgu, tad ar vilcienu. Tas bija viņas pirmais brauciens Rīgā. 18 gadu vecumā.
Ap to pašu laiku — vēl pirms 1. Pasaules pasaules kara — vasarā pēc Jāņiem, kad vēži sāk nākt viņas tēvs (mans vecvectēvs Janis Ešenvalds) vedis uz Rīgu uzpircējam Ķezberim (resnā Garozas prototips V.Lāča romānā «Zvejnieka dēls») ezerā pie Viskūžsalas ķertus svaigus vēžus. Vēži bijuši rūpīgi nātrēs salikti, bet tik un tā dikti karstajā laikā iesmirduši vēl līdz Tukumam netiekot.
Neko darīt! Vēžus krūmos, zirgu riņķī un brauc atpakaļ. Laiks, darbs un iecerētā peļņa vējā.
Referendums (atkal)
2007. gada 21. marts
Tā kā bija kārtējais referendums. Lielās rajona centralizācijas ietekmē pagasts bija centralizējis visas vēlēšanu komisijas un nu visas 4 sēdēja pils zālē. Tā kā bija vienlaicīgi 2 referendumi un katrā varēja piedalīties vai nepiedalīties, spieda 2 zīmogus. Abus iespieda šķībi, greizi.
Izsniedza divas lapiņas. Viena bija tik slikti nodrukāta, ka knapi salasāma. Kaut kādi murgaini izteikumi (citāti) no Saeimas tribīnes, par kuriem prasīja, vai piekrīt, vai ne. Otrajā kopā ar politisko jautājumu bija vesela gūzma blakuslietu, jo lapiņas sastādīšanā bija piešmaukuši klāt arī Statistikas pārvalde, BSA un baznīca. Turklāt blakusjautājumi bija iespiesti krāsaini un ar bildēm, jo tiem naudu bija atvēlējuši Soross un Ventspils nafta.
Kādas blēņas interesēja Statistikas pārvaldi, neatceros. BSA prasīja denuncēt tās IP adreses, kurās glabājas pirātisks saturs. Krāsainajā pusē atbildēju tikai uz 2 jautājumiem. Piekritu, ka Interneta patrons var būt Sv. Seviļas Izidors. Un par pirmo datoru mocekli ierakstīju Bilbo Baginsu.
Vienlaicīgi ar referendumu blakus zālē notika kaut kādas skaļas kāzas, kas vēl tikai pavairoja kopējo bardaku.
Princeses zagšana
2009. gada februāra beigās
Pagājušonedēļ ļaundari ar zavēm apdzirdīja elfu princeses sargus, lai varētu pašu ceļojošo princesi nozagt. Kalpus neapdzirdīja, tie bija uz vienu roku. Bet tik neizdarīgi, ka zagšanas brīdis, ieskaitot visu mantu sasaiņošanu un savākšanu ievilkās pāris stundu garumā. Kad nu beidzot zagļi orki pār plecu stiepa princesi projām (nevis tāpēc, ka pretotos, bet tāpēc, ka princese bija ceļojumā noberzusi kājas), kalpi turpināja bezsakarīgi vaimanāt par to aizmirsto un šo aizmirsto, bez kā viņas augstība taču nekur nevar doties. Lai vaimanas nebūtu jāklausās, princese pavēlēja kalpiem korī dziedāt slaveno operas āriju par Cēzaru un viņa sievu. Tāpēc gan nekas labskanīgāks neiznāca.
Pils virtuvē
2011. gada 18. aprīlī
Gatavoju piparu bumbu. Malu un jaucu kopā sarkanos un melnos piparus un uzmanīgi bēru čupiņā uz šķīvīša, kas balstīts uz saritinājušos, guļošu kaķi. Kad kaķis celsies, šķīvis kritīs un piparu mākonis juks!
Vēl tai pašā virtuvē (un tā bija kaut kāda pils virtuve) 2 vīri taisījās rādīt, kā pareizi gabalos jāsadala kauta vista. Abiem bija baltas pavāru jakas ar divrindu pogām un augstas, iestīvinātas cepures. Vista — zila, noplūkta, bet ar galvu un nagainām kājām gaisā — gulēja uz koka dēlīša garās letes vidū. Abi vīri kaut ko gari un plaši skaidroja nesaprotamā un mēdīgā valodā. Tad paņēma rokā āvu, un iežmieguši tās garo kātu padusē, mēģināja ar milzīgo kaujasrīku vistai nocirst galvu. Sapratu, ka viņiem nekas nesanāks un tāpēc nav vērts skatīties. Pamodos.
Pie Botnijas līča
2010. gada 15. oktobrī.
| Gulēju pludmalē Botnijas līča krastā. Citi sauļojās. Es gulēju, satinies divās segās. | |
| Tomēr palika pa karstu un nācās segas mest nost. Salocīju tās un atdevu garam braucošajam Andrim ielikt mazmašīnā. Andris teica, ka līdz autobusam vēl 20 minūtes laika. | Savajadzējās sevis pēc. Bet krastā tādi brikšņi, ka neielīst. Iebridu retajās niedrēs, kas auga melnās smirdīgās dūņās. Turpat arī visu apkausu. Lai citi vasarnieki neredzētu, kurp esmu bridis, pēdas smiltīs un dūņās apsedzu ar abām segām. |
| Gāju sviedrus noskalot jūrā. | Gāju melnās dūņas noskalot jūrā. |
| Bridu un bridu. Pie pirmā sēkļa jūra bija knapi pāri potītēm. Pie otrā tā ap ceļiem. Tikai ap trešo sēkli ūdens sniedzās līdz vidum. Bet varēja jau samanīt pretējo krastu. Atlaidos ūdenī guļus uz trešā sēkļa. Kurš vilnītis nāk, tas nedaudz paceļ uz augšu un panes uz priekšu. Kā vilnis aiziet, tā guļu sēkļa smiltiņās. Attapos, ka tūlīt būs autobusa laiks. Metos krastā un skriešus pa laipām uz autopieturu. Pēkšņi attapos, ka kaut kur esmu atstājis fotoaparāta somiņu. Kur skriet, kur meklēt! |
|
