Kustības «PAR!» domubiedri — apmēram 14, bet katrā ziņā tieši 14. IV — saposa seno kapu kalnu Sīkragā, kā arī ciema centru. Pēc tam talcinieki baudīja divas dažādas gardas zupas Rasmas Saknes mājās un uzzināja saistošas kultūrvēsturiskas ziņas par šo vietu.

Katrs lielāks darbs sākas ar ieceri, plānošanu, pašu darbu un kārtīgu nobeigumu. Varbūt pa vidu vēl ir kādi posmi, bet visi šie svarīgie Sīkraga talkā piepildījās. Pa divi lāgi pirms paša darba braucām turp, lai tie, kam mūsu vidū ir lietpratēja acs, novērtētu, ko un kā darīt. Bet aprīļa otrajā sestdienā — jau pati talka. Un tajā laikam pats galvenais bija tas, ka, spītējot brīžam asajam vējam un lietus pilēm, visos darbiniekos kūsāja prieks.

Ko paveicām? Nopļāvām pieskas, izzāģējām vecos ceriņus, sagrābām zarus un lapas, visādas krodas un ņogas, visu, ko varējām, to sadedzinājām, un šķiet, ka nekādus pārpalikumus aiz sevis neatstājām, izņemot viena talcinieka aizmirstu grābekli.

Atminēsimies, ka tieši šīs talkas ideja bija izvilkta no pirmajās tikšanās reizēs tapušās labo darbu ideju krātuvītes. Gandarījumu deva tas, ka ieceri izdevās īstenot, ka ļoti priecīgi palika vietējie iedzīvotāji. Īpaši ielīksmoja vasarnieka, Rīgas Tehniskās universitātes profesora Mārtiņa Kalniņa atsaucība. Kalniņa kungs uz ātru roku sagādāja mazu cienastu talciniekiem — siltus pīrāgus un Veselības dzērienu vai varbūt arī bezalkoholisko Porteri. Garšoja ļoti labi, pēc bērnības. Vēl vairāk ielīksmoja tas, ka Saknes kundzes kaimiņš pauda gatavību tagad glīti izkopto vietu uzraudzīt un sapost turpmāk. Pat to var priecāties vismaz tikpat daudz, kā par nupat iespēto. Ja labā aizrautības dzirkstelīte aizdedzinās vēl kādus un vēl kādus, ja tas mūs stiprinās ar atziņu, ka «PAR!» patiešām arī «VAR!», tad būs turpinājums un lietas pamazām sāks virzīties uz labo pusi.

Liels paldies Rasmai Saknei un Zigrīdai un Vilim Priedēm par smeķīgajām zupām! Es pats kā pirmo izraudzījos mencu virumu, kam galvenās sastāvdaļas, zivis, no jūras bija izzvejojis Vilis. Otra — mana zupa numur viens, šķelto zirņu zupa — bija tikpat sātīga.

Pēc padarīta darba krietni ieturējušies, turpat «Jaunklāvos» noskatījāmies un noklausījāmies Ivara Abaja vēstījumu par Sīkraga ciemu senos laikos. Redzējām arī to, ka ciema sirds, ciema vidus «Kilasidami», kas nupat jau izskatās pēc žēluma gala, ne tik ļoti tālā pagātnē, vismaz pēc fotogrāfijas spriežot, bijusi vēl gluži dzīvojama māja… Visinteresantākais man šķita citā attēlā redzamais zvanu tornis tajā pašā kapu kalniņā, kurā nupat bijām strādājuši. Pagājušā gadsimta 20. gados tāds vēl braši slējies itin iespaidīgā augstumā!

Tie daži, kas vēl izvēlējās baudīt nelielas lauku pirtiņas jaukumus, to arī darīja. Tur, uz lāviņas sautējoties, radās dažas ierosmes turpmākam. Viena ir īsti ēverģēlīga, patlaban iecerēta jūnija pašā sākumā Kolkas ragā. Par to sīkāk ziņosim vēlāk, iespējams, vēl arī sapulcēsimies, lai klātienē kārtīgi apspriestos.

Liels paldies visiem, kas atsaucās! Zinu, ka gribētāju bija vairāk, tikai šoreiz kāds šķērslis liedza ierasties. Nekas nav nedz zaudēts, nedz nokavēts! Citreiz tiks citi! Bet iesākums ir izdevies.

Alnis Auziņš