Mūsu pagasta jauktajam korim šī sezona beidzās ar jauku 2 dienu ekskursiju uz Latgali. Galvenais mūsu mērķis bija piedalīties Latgales Dziesmu svētkos 26. V Preiļos.

Pirmo dienu veltījām rūpīgi saplānotajām un laicīgi pieteiktajām ekskursijām, lai, nekur nekavējot, apskatītu pēc iespējas vairāk. Priekšpusdienā jau bijām Likteņdārzā, kur atstājām līdzatvestos Dundagas laukakmeņus, un Daugavas krastā kā jau kārtīgs koris nodziedājām «Daugav´s abas malas» un «Daugavas krastā». Ievērojām, ka pat netālu dārzā strādājošie puiši mūsu dziedāšanas laikā izslēdza radio!

Nākamais pieturas punkts pēc nelielas iestiprināšanās ceļmalas kafejnīcā bija Aglonas baziliks. Manuprāt, tur nevienu vienaldzīgu neatstāja gados jaunā priestera Guntara aizraujošais un interesantais stāstījums. Apbrīnas vērts noteikti bija Kristus Karaļa Kalns netālu no Aglonas ezera, ko veidojis un vēl turpina veidot koktēlnieks Ēriks Delpers — no koka dažādu reliģisko skulptūru grupas. Šeit cilvēks var staigāt, atpūsties un padomāt. Šai vietai piemīt īpaša aura, un mums ik pa laikam radās jautājums: «Vai tiešām šeit neviens neko neposta? Ne šai vietai apkārt žogs, ne to kāds apsargā, miers un klusums…»

Vakarā mūs jau gaidīja Aglonas Maizes muzejā. Stāstījums par maizīti no sēkliņas iesēšanas zemē līdz brīdim, kamēr to liekam galdā un ēdam, bija tik aizraujošs, ka mums brīžiem smiekli mijās ar «kamolu kaklā». Vakariņas pie kopīgā saimes galda ar īpašo latgaļu šmakovciņas iedzeršanas rituālu un tradicionālo kļocku ēšanu nebeidzās tikai ar vienkāršu piecelšanos no galda, bet ar saimnieces uzaicinātu un kopīgi izdancotu lustīgu latgaļu danci.

Pēdējais piektdienas vakara plānotais apskates objekts bija podnieka Čerņavska keramikas darbnīca Preiļos. Jau diezgan noguruši no dienā gūtajiem iespaidiem, bet tomēr vēl ar interesi noklausījāmies stāstījumu, kā top slavenā Latgales keramika. Tas ir viens pamatīgi smags darbs, kas nenoliedzami prasa lielu pacietību un meistarību. Atvadoties mums pašiem bija iespēja redzēt, kā meistara rokās no māla pikuča top māla krūze, kas tālāk izies visu garo ceļu no žāvēšanas, osiņas pielikšanas un pielabošanas līdz māla ceplim.

Saulīte bija jau norietējusi, kad tikām Preiļu sporta skolā, ko nakšņošanai mums laipni bija sarūpējuši draugi un kolēģi no Preiļu novada domes. Viņi, starp citu, pērn augustā viesojās Dundagā Putnu pašvaldību salidojumā.

Otrās dienas rīts sākās agri, jo jau pirms deviņiem mūs gaidīja Leļļu muzejā. Tas tik bija piedzīvojums! Meitenes un puišus ieģērba veclaiku tērpos, varējām fotografēties, pozēt un jokot uz nebēdu. Kas par graciozām dāmām un bruņnieciskiem kungiem, i ne pazīt! Tālāk gides pavadībā izstaigājām un apskatījām Preiļu interesantākās un vēsturiskās vietas. Visu kopīgs secinājums: «Atkal mums ir paveicies ar gidi!» Vienkārši, aizraujoši, nenogurdinoši! Stāstījums mijās ar anekdotēm latgaļu valodā un Preiļu himnas dziedājumu. Preiļi ir ļoti zaļa un klusa pilsēta, kas nedaudz atstāj Jūrmalas kūrorta iespaidu. Tā norādīja gide, un mēs piekritām. Visa nobeigums bija slavenā Preiļu siera degustācija kafejnīcā «Preilene» un nelielas filmiņas noskatīšanās par a/s «Preiļu siers» ražotni. Pašā uzņēmumā apmeklētājus neielaiž drošības apsvērumu dēļ. Veikalā «Preilis» varējām iegādāties slaveno Čedaras sieru, ko mūsu pusē diemžēl nopirkt nevar.

Līdz ar to bija klāt arī mūsu centrālai notikums — plkst. 12.00. Preiļu pilsētas estrādē sākās vairāk nekā četru stundu garš kopkoru mēģinājums. Nu varējām riktīgi iemēģināt savas balstiņas, lai jau 18.00 būtu gatavi kopīgam svētku koncertam. Varam vilkt paralēles ar pērno Kurzemes Dziesmu dienu Dundagā, tomēr kaut kāda «latgaļu odziņa» tam visam bija klāt. Bijām lepni, ka esam vienīgais koris no Kurzemes. Trīs kori bija no Rīgas, bet pārējie — no tuvākās un tālākās Latgales puses, kopā pāri par tūkstoš dziedātāju un dancotāju. Koncertā piedzīvojām ļoti emocionālu mirkli. Debesis bija drusku apmākušās, un nedaudz sāka pilināt lietus. Nevarējām saprast, vai tik nebūs jāvelk laukā lietusmētelīši, bet tieši tajā brīdī, kad diriģentes Airas Birziņas vadībā dziedājām vārdus no slavenās Mārtiņa Brauna dziesmas: «…Saule, mūsu māte, Daugav´, sāpju aukle, Pērkons, velnu spērējs, tas mūsu tēvs…», pēkšņi mākoņi pašķīrās un tikai uz īsu brīdi parādījās spoža, spoža vakara saulīte. Tas bija tik vienreizēji! Pat diriģente pagriezās un diriģējot roku pavērsa uz augšu. Klātesoši fotogrāfi steidzās iemūžināt šo skatu.

Visu koristu vārdā sakām milzīgi lielu paldies novada domes deputātiem par piešķirto finansējumu transportam, lai piedzīvotu divas jaukas, iespaidiem bagātas dienas!

Lai mums visiem jauka vasara, un uz tikšanos nākamajā sezonā!

Iespaidos dalījās koriste Dace
Danas Rozenbergas foto