No 25. VIII pēcpusdienas līdz vēlai vakara stundai novadā bija jaušama Senās uguns nakts klātbūtne — ar stafetes skrējējiem, degošām lāpām, mūziku, dziesmām, dejām, kopību, vienojot Dundagu, Mazirbi un Kolku.

Senās uguns nakts gadu no gada pulcē aizvien vairāk ļaužu ap Baltijas jūru, lai atcerētos savu sākotni, izjustu kopību, katrs padomātu par savu attieksmi pret jūru un senču atstāto mantojumu. Mūsu deputāte Šmaida Šnikvalde un sporta dzīves rīkotāja Aiga Ūdre šoreiz, olimpiskajā gadā, aicināja ikvienu sportisku un rosīgu novada iedzīvotāju doties stafetes skrējienā «Sirdspuksti jūrai». Stafetes kociņš — degoša lāpa, skrējiena sākums novada centrā, tālāk ceļš veda caur Mazirbi uz Kolkas jūrmalu, kur lāpnešus liedagā gaidīja aizdedzams ugunskurs.

Skrējienā piedalījās ap pussimts dalībnieku, katrs veicot sev piemērotu attālumu — no pārsimt metriem līdz pāris kilometriem. Dažiem pa ceļam nācās pārdzīvot lietus šaltis, tomēr tas netraucēja, sportistu valodā izsakoties, uzturēt augstu tempu. Saprotams, ka, pirmo reizi rīkojot šādu skrējienu, uz minūti paredzēt finiša laiku nav iespējams, un, lai gan vienu otru brašāko fizkultūrieti pa ceļam pat aicināja gausināt soli, domes priekšsēdētāja Gunta Abaja stafetes lāpu priekšpēdējā posmā saņēma ap plkst. 20.00 — stundu pirms noliktā laika ugunskura iedegšanai jūrmalā!

Skrējiena vienotības ideja piepildījās pārpārēm. Sirdspukstus radīja visu paaudžu cilvēki, domes deputāti, ģimenes, pat viena uzņēmuma, «Auto un būve», četri darbinieki, kas vienlaikus veica savu posmu. Saliedēti šā vārda divās nozīmēs bija lielā vai pat lielākā daļa dalībnieku. Kur nu vēl labāka kopība!

Liedagā saslieto gunskuru līdz iedegšanas brīdim Kolkas ļaudis bija gādīgi pieseguši. Kad visi lāpneši bija sapulcējušies krastmalā un noliktais laiks pienācis, ugunskuram noņēma pārklāju gluži kā citkārt jaunatklājamam piemineklim, un tad jau, daudzu roku iededzināts, tas iekurējās ar spožu liesmu, apgaismojot visus klātesošos.

Pēc G. Abajas un S. Šnikvaldes uzrunām ļaudis vienojās īsai lūgšanai par Baltijas jūru un sevi pašiem. Tad — mūzika, dziesmas un dejas. Uz dancošanu mudināja Dundagas vidusskolas deju kopas «Sensus» vecākās grupas meitenes, kas ar jaunības azartu pirmām kārtām iekustināja tos, kas nebija galīgi izpumpējušies savā stafetes posmā. Savukārt vakara noslēgumā vislielākos dejotmīļus aicināja balle.

Iecere izdevās, un, ja nākamgad to raudzīs atkārtot, tad rīkotājiem tikai jāpārdomā daži priekšlikumi: vai nu par stundu samazināt distancei atvēlēto laiku, vai arī pagarināt pašu attālumu no starta līdz finišam. Skriet gribētāju, šķiet, netrūks. Alnis Auziņš