19. IX pievakare pilī pulcēja aptuveni 35 dzejas mīļotājus.

Lietainais laiks drusku bija nobiedējis rīkotājus, un pēdējā brīdī pasākumu no atjaunotās terases pārcēla un joprojām jauno salonu. Taisnība, laiku pa laikam kāds no rīkotājiem vēl un vēl pārliecinājās, vai tik uz terases nenotiek alternatīvs pasākums, jo mūsu novadā jau palaikam lielas izrīcības mēdz notikt uz divi gaņģi…

Vairas Kamaras atkal godā celtais dzejas lasījums radīja brīvu, ģimenisku gaisotni, kurā īpašu lomu saskatīju Rutai Bērziņai, kas ļoti labi iejutās tādā kā namamātes tēlā. Dzejas uzvedumā dabiski sastapās paaudzes — gan Vairas audzēkņi — vidusskolas jaunieši, gan amatierteātra dalībnieki, kuru vidū pamanīju jaunas sejas. Es taču nemaldos? Vēl paaudzes interesanti sasaucās dažu ģimeņu lokā: māte un dēls Pabērzi, māte un meita Freimutes, arī šo rindiņu autors ar savu tēvu. Bet visu savienoja Dundagas vārds.

Iepriecinoši, ka uz aicinājumu piedalīties bija atsauksies gan Laila Pabērza, gan Arnolds Auziņš, kam pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Abu priekšnesumos dzirdējām arī tāmiņu mēli. Jāatzīmē jauks un iepriekš neparedzēts programmas numurs. Proti, Arnolds Auziņš uzrunāja Vairu Kamaru kā cilvēku, kas arī ir rakstījis dzeju… Un Vaira, daudz netielēdamās, pēc ilgiem gadiem izdzīvoja veltījuma vārsmas Laimonim Kamaram un, domāju, arī pati sev. Tā noteikti bija viena no vakara emocionālajām virsotnēm.

Paldies visiem dalībniekiem un klausītājiem, un rīkotājiem — Vairai, Rutai Emerbergai un pils kultūras meitenēm!

Alnis Auziņš
Autora foto