7. XII 16.30 pie pils Laime lācis ar saviem draugiem un kopā ar bērniem un jauniešiem lika iegaismoties Laimes eglei.

Laimes lācis bija visnotaļ balts, apņēmīgs, pats par sevi saprotams, runājošs, daudz vicinājās ar priekšķepām un lēkāja uz pakaļkājām. Laimes lācis paziņoja, ka ir atradis Laimes egli, un drīz vien sāka dziedāt. Tad Lācim pievienojās tikpat enerģiskais jauniešu iecienītais dziedātājs Kašers, uzreiz iesaistoties sarunās ar publiku, aicinot atbildēt skaļāk , lēkāt un dziedāt līdzi. Kad Lācis, Kašers, kā arī Zaķis un Vilks kā laiciņu bija sparīgi darbojušies, parādījās ari Ziemassvētku vecītis, kam arī dziedāšana, izrādās, bija sirdslieta.

Lēkāt līdzi šogad īpaši mudināja ļoti piemērotie laikapstākļi. Šādos gadījumos nekādas dekorācijas, ne buramvārdi nespēj aizstāt pūkainu sniedziņu un nelielu, degunā kniebjošu salu. Par to dabas mātei liela pateikšana! Acīmredzot arī Laimes egli sniegs un sals darīja visai pielaidīgu, jo jau pēc dažiem uzaicinājumiem tā iedegās.

Šo rindiņu autoru gaidīja pārsteigums pie tējas punkta netālu no Tūrisma informācijas centra. Ar tēju cienāja pils darbiniece Ruta Bērziņa, kuru biju iedomājies esam baltajā Laimes Lācī. Nekā! Toties Ruta piedāvāja tēju, kas bija ugunīga, garda un sasildoša.

Tad jau Kašers bija sācis dziedāt pazīstamas gadalaikam atbilstošas dziesmiņas, kā «Uzsniga sniedziņš balts», bet bērni turpināja lēkāt un dziedāt līdzi.

Lai Laimes egle spoži mirdz turpmāko pirmssvētku un svētku laiku!

Alnis Auziņš