13. II rīta pusē bērnudārzā «Kurzemīte» svinēja Meteņus.

Bērni, audzinātājas un viņu palīdzes, kā arī citas darbinieces un iestādes vadītāja Ilona Onzule pulcējās laukumā pie bērnudārza galvenajām durvīm un kaut ko gaidīja… Vispirms atskanēja akordeona skaņas. Pēc tam parādījās visnotaļ simpātiska Kaza ar mūzikas instrumentu. Viņa aicināja bērnus uz dažādām aktivitātēm: dziedāšanu un rotaļām, kā arī uz… lielīšanos. Katrai grupiņai bija jādižojas ar ko tādu, ko bērni labi prot. Vieniem labi padevās kliegt, citiem — ātri skriet. Man visspilgtāk atmiņā palikusi grupiņa, kas kustināja sniega mākoni, līdz viss sniegs izbira uz zemes, un grupiņa, kurā katrs bērns lielījās ar savu veidoto sniegavīru. Visdižākais bija lielāks par pašu autoru.

Visi jau gandrīz bija aizmirsuši, ka gaida Meteni, jo tas kā nerādījās, tā nerādījās. Tad nu Kaza attapās un kopā ar visiem pārējiem to sauca, prasīdami pīrāgus. Bet ko šis? Tiešām pavīdēja pa bērnudārza 2. stāva loga un nometa sniegā veselu sauju krāsainu pogu. Nē, pogas nevienam šajā brīdī nevajadzēja. Visiem kārojās pīrāgu. Sauca vēlreiz. Atkal lidoja pogas. Pēc trešās reizes gan Metenis nolaida grozu ar pīrāgiem, bet pats vairs nerādījās. Arī labi, bērni tika pie kārotā. Bet visskaistākais vēl bija priekšā — Kaza aicināja izbaudīt ziemas priekus: pikoties, pavārtīties pa sniegu un pavizināties kamanās. To nu bērni darīja ar sajūsmu!

Līdzi viņiem priecājās Diāna Siliņa