Kolkas pamatskolai kopš 2000. gada prioritāte ir vides izglītība. Šogad 2. X pamatskola astoto reizi saņēma Ekoskolu zaļo karogu, savukārt no 22. līdz 27. X Comenius projekta Izpētīsim Zemi kopā ar bērniem un palīdzēsim saglabāt to komanda viesojās projekta skolā Itālijā. Uz latviski teikto «Labdien!» skolas direktore Antra Laukšteine atbild «Buon giorno!», bet, saprazdama, ka manas itāļu valodas zināšanas ir vājas, pāriet uz valsts valodu. Vēlāk sarunā iesaistās Aiga Ūdre.

Antra: — Iesaistījušies esam visa mūsu pamatskola un arī bērnudārzs. Daudzpusīgās partnerības projekts ilgst divus gadus. Projekta valodā runājot, tajā paredzētas 24 mobilitātes, t.i., 12 pieaugušie un 12 bērni no Kolkas skolas, gan ne jaunāki par 6. klases audzēkņiem, var aizbraukt uz projekta skolām ārzemēs. Mūsu pieaugušo komanda bijusi Spānijā, tagad 4 pieaugušie un 6 bērni viesojās Itālijā, tāpat 4 pieaugušie un 6 bērni 6. V brauks uz noslēguma pasākumu Turcijā. Pērn maijā mēs uzņēmām pārējās 5 dalībvalstis. Jāuzteic Dace Tindenovska, ar viņas uzņēmību pirms vairākiem gadiem šis projekts tapa.

Darbs projektā sadalās pusgados. Pirmajā pētījām augus, otrajā dzīvniekus, pēc tam iežus un minerālus, visbeidzot, pēdējā pusgadā — klimata pārmaiņas un skaņas. Pēc izstrādāta nolikuma audzēkņi vāca punktus, tāpat veica papildu darbus, un uz sadraudzības skolu Priverno pilsētā devās 9. klases audzēkņi Megija Grīnerte, Paula Kučinska un Mikus Laukšteins, 7. klases skolēni Toms Tindenovskis un Elizabete Bordjuga un sestklasnieks Jānis Čačis, bet no pieaugušajiem: projekta koordinatore Dace Tindenovska, es kā skolas direktore, vides izglītības koordinatore Aiga Ūdre un direktora vietniece Ilona Jostiņa.

Aiga: — Pirmais, ko ievērojām: Itālija ir ļoti katoliska zeme, arī Priverno skolai ir dots svētā vārds. Pilsētā atrodas grezna katedrāle, visur var redzēt svētbildes — arī mērijā, kur mūs pieņēma pilsētas galva. Šķiet, Itālijā nav iespējams būt neticīgam. Otra lieta — katrā apdzīvotā vietā redzēju futbola laukumu, turklāt ar mākslīgo segumu. Jūtams, ka ieguldīti ir lieli līdzekļi un ka futbols itāliešiem ir tautas sports.

Viņi arī ļoti lepojas ar savām kultūras vērtībām un mums piedāvāja ekskursijas pa ievērojamām vietām. Bijām ļoti skaistā pilsētā kalnos, apmeklējām Senās Romas pieminekli Jupitera templi, Tibērija grotu, abatiju, Nimfu dārzu . Nimfu dārzs būtībā ir senas pilsētas drupas, jo pilsēta gājusi bojā malārijas epidēmijā. Pamestā pilsēta pārgājusi kādas dzimtas īpašumā, un tā 1920. gadā izlēmusi tur veidot dārzu, apstādot ar kokiem un augiem no visas pasaules. Mums bija priekšrocība to apmeklēt, jo to nevar darīt kurā katrā laikā.

Starp citu, itālieši staigāja ar jakām, rudens zābakiem kājās, mums tā šķita vasara. Zemāk par +22º nebija, Romā pat + 27º. Romu apskatījām, braucot divstāvīgā autobusā. Redzējām Kolizeju, bijām Vatikānā. Svētā Pētera katedrāles priekša brīvdienās ir ļaužu pārpildīta.

Antra: — Man labāk patika mazās kalnainās pilsētiņas Priverno un Sperlonga — šauras ieliņas, ziedoši augi puķu podos, veļa zem logiem un suņi uz balkoniem. Skaļuma ziņā gan spānieši itāliešus pārspēj. Ar ceļojuma iespaidiem fotogrāfijās ikviens var iepazīties interneta vietnē www.draugiem.lv/kolkaspamatskola.

Aiga: — Es izceltu itāliešu dzīves baudīšanu. Kafejnīcas ne brīdi nav tukšas. Radās iespaids, ka viņi atšķirībā no mums nepievērš uzmanību sīkumiem, piemēram, ir vai nav noslaucīti putekļi. Toties viņi kopj attiecības. Sēž vakaros mājas priekšā, dzer kafiju, skatās uz garāmgājējiem un puķēm, — un to uz bruģa ir daudz!

Dārdzība diezgan liela, izņemot tirgu. Drēbes tur pārdod kā second hand mantu — vai nu kaudzēs saliktas, vai nu augstu sakarinātas. Bet lēti. Ir arī sieri, gaļa, zivis, kalmāru taustekļi, augļi. Prasījām, kur ir Priverno lielveikali. Tāds ir tikai viens, pārējie atrodas ārpus pilsētas.

Bet mazie veikaliņi ir īpaši. Ja nav pircēju, tad īpašnieki stāv veikalu durvīs un vēro ielu. Un nevienam nešķiet dīvaini, ka mušiņas lido apkārt produktiem, ka šur tur kaut kas ir notraipīts. Tur laikam nav PVD.

Antra: — Itālija nav pārāk tīra. Piemēram, no rīta kāpjot pa pilsētas kāpnēm, šķita, ka tās gadu nav tīrītas. Trepju augšā tikko bija sācis darbu sētnieks. Kad pēcpusdienā pa tām pašām kāpnēm devāmies atpakaļ, sētnieks vēl līdz lejai nebija ticis.

— Viņš pa vidu bija baudījis dzīvi.

Aiga: — Jā gan!

— Ko darījāt saistībā ar projektu?

Antra: — Apmeklējām skolu, ko veido 4 ēkas, tajās mācās ap 900 bērnu — no silītes līdz vidusskolai. Mūs sagaidīja ar dziesmām. Itāliešiem bija dots uzdevums sacerēt projekta himnu, ko arī kopīgi angļu valodā nodziedājām. Pie ceturtās ēkas mājinieki mūs sagaidīja uz kāpnēm, ar flautām nospēlējot visu 6 dalībvalstu himnas.

Mēs, pieaugušie, seminārā plānojām nākamo braucienu uz Turciju. Tikmēr bērni darbojās 3 darbnīcās. Vienu es īsti neizpratu, tās galaprodukts bija sacementēts ķieģelītis. Otrā bērni metāla plāksnītēs iegravēja zīmējumus. Trešajā ar flomāsteriem aprakstīja baltus Comenius t-kreklus.

Aiga: — Priverno skolā lielā cieņā ir māksla un mūzika. Mūzikas stundās katrs skolēns spēlē kādu instrumentu, kopā veidojas vesels orķestris. Savukārt sadraudzība spēlē volejbolā, kur jauktās komandās piedalījās arī mūsu bērni, izjutām itāliešu līdzjutēju temperamentu.

Antra: — Pieaugušos izmitināja viesnīcās, bet bērni dzīvoja ģimenēs. Tas ir ļoti svarīgi, jo tā labāk iepazīst vietējo kultūru. Visās ģimenēs gan neprata angliski. Tad sazinājās ar Google tulkotāja palīdzību. Atvadu ballītē asaras bira gan mūsējiem, gan ģimenēm. Notika arī diskotēka bērniem, kas sajūsmināja mūsu meitenes, un karaokes vakars.

— Un kā ar ēdieniem? Tie diezgan raksturo katru zemi.

Aiga: — Ģimenēs ēdieni mazliet atšķīrās no tiem, ko mums piedāvāja kopīgās ēdienreizēs. Ģimenēs bērni ēda kellogu, jogurtu, no rītiem — un tas mūsējiem bija lielākais pārsteigums! — šokolādes kūkas. Bija arī garšīgi kruasāni ar citrona vai šokolādes pildījumu. Viņi lieto daudz saldumu.

Mūs pārsteidza, ka tikpat kā nebija dārzeņu un augļu. Pamatēdiens — makaroni un picas, tad vēl kartupeļi, gan vārīti ar burkāniem, gan frī. Deva arī gaļu un cienāja ar jūras veltēm — risoto ar kalmāriem, mīdijām, garnelēm.

Antra: — Rīsi ar sieru man šķita visdīvainākais ēdiens.

Aiga: — Es atkal to būtu ar mieru ēst katru dienu! Mocarellas siers gan bija ļoti garšīgs. Pilī, kur rīkoja pikniku, deva marinētus artišokus, zaļos spinātus.

Antra: — Jāpaskaidro, ka mūsu picas ar sieru, šķiņķi, tomātiem atšķiras no Itālijā piedāvātajām. Viņiem tā var būt kraukšķīga maizīte, apsmērēta ar tomātu pastu. Bija tāda, pēc izskatās kā ābolu plātsmaize, bet izrādījās — ar sieru.

Aiga: — Dzerot pirmo kafijas tasi Itālijā, nesapratām, vai par mums smejas, vai tā tur pieņemts. Pavisam, pavisam nedaudz, toties ļoti stipra! Taisnība, pielejot klāt putoto pienu, ir labi. Viesnīcas īpašnieku šajā ziņā izskolojām.

Itāliešiem ir viens gardums, saldējums gelato. Leģenda vēsta, ka tā izcelsme ir Sicīlija, kur no kalniem atnesa sniegu, sajauca to ar augļiem, ogām un tā radīja kārumu, kas ievērojami atšķiras no mums pierastajiem saldējumiem. Priverno to nedabūjām, jo oktobrī beidzas sezona, toties Romā gan pārdeva uz katra stūra. Divas bumbiņas vafelē maksā 3,50 eiro. Jā, bet viņu balto miltu diētu es apbrīnoju! Resnus ļaudis gan neredzēju.

Antra: — Viņu reljefs liek skraidīt augšā un lejā, tā ir slodze!

— Un kā tur ar Makdonaldu?

Aiga: — Ir. Kad apnika makaroni, tad iegājām!

Antra: — Starp citu, bija redzams, ka turki nespēj iejusties svešā zemē — nemitīgi sev pieprasīja citus ēdienus. Arī daži mūsējie teica, ka neēdot ne picu, ne makaronus. Pieklājība liek ciemos pieņemt to, ko liek galdā. Un viņi arī pierada.

— Kas vēl tāds īpašs palicis prātā?

Antra: — Itālieši ļoti lepojas ar savu demokrātiju. Mērijā ir ierīkota telpa pēc parlamenta principa: labējie, kreisie, bet tur sēž skolu pārstāvji un pieņem lēmumus.

Aiga: — Mani pārsteidza, ka aptiekās strādā tikai jauni vīrieši.

Antra: — Vērtīgu pieredzi deva pats brauciens. Lidojām ar lieliskām Lufthansa lidmašīnām. Lielākā daļa bērnu lidoja pirmoreiz un sākumā bija nobijušies kā diegi. Pēc tam iepatikās! Atlidojām ļoti sekmīgi — dienu pirms vētras! Frankfurtē pārsēdāmies. Bērni redzēja vienu no lielākajām Eiropas lidostām.

Aiga: — Pirmoreiz ar lielu autobusu braucu pa serpentīna ceļu. Paskaties pa logu — zemes nav!

— Kas vēl jāpadara līdz projekta beigām?

Antra: — Vasarā bijām darba vizītē Sikšņos un sadalījām pienākumus. Mums ir jāizdod avīze un daudzvalodu vārdnīca, izdomājām ar internetu starpniecību veikt aptauju. Maijā prezentēsim padarīto. Visu dalībvalstu paveiktais mums jāieraksta diskā.

Antra: — 2. X karoga piešķiršanas pasākums bija sadalīts divās daļās: vispirms Rīgas Latviešu biedrības namā pasniedza zaļos karogus, pēc tam notika akcija Zemkopības ministrijā — vairāki šefpavāri mācīja bērniem gatavot dažādus ēdienus. Katra skolai bija uzdevums paņemt līdzi ekoproduktus, mēs bijām aizveduši ķirbjus, piparmētras, dzērvenes, dzeltenās Kaukāza plūmītes, burkānus, brūkleņu sulu, vēl dažādus zaļumus. Pagatavot zaļos salātus mums mācīja Rolands Frīdenbergs–Kalniņš — jauns, fantastisks puisis ar Londonas restorānos iegūtu pieredzi, kas Rīgā izveidojis ēdināšanas uzņēmumu, kas apkalpo skolas un bērnudārzus. Tas vien jau ir baudījums — būt kopā ar cilvēku, kas tiešām mīl savu darbu. Šķiet, mēs pat redzējām receptes radīšanu — pavārs staigāja, klikšķināja karotītes un domāja salātu pagatavošanu. Netraucēja arī tas, ka mēs bijām aizmirsuši dēlīti un nazi, tāpēc burkānus griezām strēmelītēs ar kartupeļu mizojamo nazi. Ķirbi sasmalcināja, interesantu garšu ēdienam piešķīra plūmītes, pavārs vēl pievienoja olīveļļu un medu. Saulainie salāti visiem gāja pie sirds. 16. X Kolkā Zaļā karoga pacelšanas svētkos raudzījām šos salātus atkārtot, gan drusku pēc citas receptes: izmantojām citas plūmes, pierīvējām ābolus un vēl pievienojām citronu. Bērniem tā garšoja, ka lūdza papildporcijas. Uzaicinājām arī mūsu virtuves darbinieces. Iejutāmies mainītās lomās, jo mūsu virējas reizēm piedāvā ko jaunu, un bērni parasti mēdz būt konservatīvi. Kad paši gatavo, tad ir citādi.

Aiga: — 16. X rītā visi sapulcējāmies un nodziedājām skolas himnu. Tā kā zaļais karogs pie mūsu mācību iestādes jau plīvo, tad šoreiz to pacēlām virtuāli — datorā. Audzēkņi bija sagatavojuši prezentāciju, reizē paši atskatoties uz dažādām nodarbībām, lai atsauktu atmiņā, par ko karogu esam ieguvuši. Visaktīvākie skolēni saņēma balvas — dzēšgumijas zaļus nīlzirgus un piezīmju grāmatiņas. Svētku reizē bija ieradies Kolkas pagasta pārvaldes vadītājs Aldis Pinkens, diemžēl aizņemtības dēļ netika domes priekšsēdētājs.

Antra: — Jāuzsver, ka Comenius projektā darbojamies tāpēc, ka piedalāmās ekoskolu programmā. Tas savstarpēji saistās. Katru pavasari un rudeni piedalāmies apkārtnes sapošanā un priecājamies, ka novadā vienmēr pamana un novērtē mūsu darbu.

Alnis Auziņš,
foto no Kolkas pamatskolas albuma