Lāčplēša dienā
11. XI mūsu novadā svinēja Lāčplēša dienu.
Dundagā
Trāpīgu un aizkustinošu 1919. gada brīvības cīņu raksturojumu tā laika angļu avīzē «The Times» uzrunā citēja novada priekšsēdētājs Gunārs Laicāns: «Divu miljonu tauta izcīnījusi savu patstāvību, var teikt, kailām rokām padzenot no Rīgas un Kurzemes piecdesmit tūkstošus labi bruņotu vācu-krievu armiju. Tauta, kas ar tādu mīlestību pieķērusies savai dzimtajai zemei, — tai neviens upuris nav bijis par lielu, lai aizstāvētu savu neatkarību, — pelna apbrīnošanu. Tai pamatā ir garīgs spēks — vienotība. To liecina šīs brīvības cīņas, kurām vēsturē nav piemēra. Tās ir leģendāras. Apliecinot savu cieņu latvju tautai, mēs neatrodam izteiksmīgāka vārda, lai apzīmētu notikušo Baltijas piekrastē: brīnums».
Pieminot šo brīnumu, pievakarē Dundagā lāpu gājiens vijās no «Lielās skolas» garām «Krokodilam» uz laukumu starp pili un luterāņu baznīcu. Gājienu ievadīja valsts policijas auto ar ieslēgtām sirēnugunīm. Priekšgalā, nesot Latvijas karogu, soļoja zemessargi — Arkādijs Zvanbergs, Uldis Freibergs un Zigmunds Grīnītis —, viņiem, bungas sitot, sekoja Dundagas Mākslas un mūzikas skolas skolotājs Jānis Cirvelis ar saviem audzēkņiem un jaunsargiem. Tālāk nāca skolotāji, skolēni un citi Dundagas iedzīvotāji. Prieks, ka ar katru gadu piedalās arvien vairāk cilvēku. Šajā vakarā bija redzamas pat vairākas jaunās māmiņas ar mazuļiem ratiņos.
Gājiens apstājās pie «Krokodila», pieminot dundadznieku Arvīdu Blūmentālu un citus Latvijas brīvības cīnītājus.
Laukumā sagaidīja Latvijas karogs, un, augstu gaisā metot zeltainas dzirksteles, kūrās liels piemiņas ugunskurs. Uz mazā ugunskura kultūras pasākumu organizatore Ruta Bērziņa vārīja tēju, ar ko pēc pasākuma dalībniekiem sasildīties. Svinīgajā pasākumā skanēja valsts himna, uzrunas, lūgšana, patriotiska dzeja un dziesmas, ko izpildīja vidusskolas un pagasta apvienotais koris. Īpašu noskaņu piešķīra Edgara Ziņģes virtuozā vijoles spēle. Baptistu draudzes sludinātājs Andis Smelte aicināja atgriezties pie pamatvērtībām: dzīvā Dieva, ģimenes svētuma un darba tikuma.
Atzinības rakstus G. Laicāns izsniedza trīs aktīvākajiem jaunsargu dalībniekiem: Emīlam Bogdanovičam, Endijam Landmanim un Kārlim Alksnim. Tos saņemot, atskanēja vīrišķīgi vārdi: «Gods kalpot Latvijai!» un «Augsim Latvijai!»
Noslēgumā kultūras dzīves organizētāja Smaida Šnikvalde aicināja visus tepat baudīt karstu tēju, bet, mājās aizejot, logos iedegt svecītes, pieminot brīvības cīnītājus. Ilgi gan vairs neviens laukumā nekavējās, bet vairāki vidusskolēni vēl fotografējās pie karoga.
Diāna Siliņa
Kolkā
11. XI pievakarē Lāčplēša dienu svinēja Kolkā. Dziesmā apdziedātā sūro vēju vieta bija gluži pierimusi. Smalkais lietutiņš, kas brīžiem uzsmidzināja un brīžiem piestāja, atklājot augošu mēnesi tumšajās debesīs, ne mazākā mērā netraucēja lāpu liesmām, kas bija rokās lielākajai daļai piemiņas gājiena dalībnieku un kas savdabīgi sasaucās ar sveču gaismiņām kolcinieku māju logos. Gājiens ierasti sākās no «Delfīnu» pieturas un izlīkumoja cauri Kolkai, uz brīdi piestājot pie pamatskolas un tad turpinoties līdz tautas namam. Soļot bija viegli, jo takti braši sita Viestura Rēriha orķestra bundzinieki, paziņojot par šo notikumu visam ciemam.
Ineses Dāvidsones foto
Pie tautas nama atceres brīža dalībniekus ar skaistu, jau piemirstu dziesmu — Jāņa Lūsēna «Daugava» — sagaidīja namamātes — Evita Ernštreite, Dzintra Tauniņa un Inora Sproģe. Tad pamatskolas audzēkņi norunāja literāru kompozīciju — fragmentus no Kārļa Skalbes «Mazajām piezīmēm».
Kolkas pagasta pārvaldes vadītājs Aldis Pinkens īsā uzrunā uzsvēra, ka no mūsu tautas varoņteikām nākušais Lāčplēsis bija cīnītājs, turklāt cīnītājs par savu tautu. To arī nozīmē Lāčplēša varoņgars — būt gatavam kaujām, visdažādākajām, arī šodien — pašam par sevi, par savu zemi un tautu.
Jauka un saskanīga izvērtās turpmākā sadziedāšanās, lāpu, svecīšu un mobilo telefonu gaismā lapiņās lūkojot varbūt kādu piemirstu vārdu, lai gan teju visām dziesmām tie jau zināmi no galvas, pareizāk, tie ierakstīti mūsu asinīs: «Daugav' abas, malas», «Es karā(i) aiziedams», «Mirdzot šķēpiem, zeltsaules staros»… Tālāk kopības sajūta turpinājās pie ugunskura līdzās tautas namā, gan dzerot karstu zāļu tēju kafejnīcas telpā, sarunās. Šādās reizēs ir vienkārši patīkami just otra plecu, acu skatu, apmainīties smaidiem, iztālēm pamāt. Mārīte, Valters, Baiba, Inga, Aiga un daudzi citi — tie esam mēs.
Vakara izskaņā interesenti varēja noskatīties Askolda Saulīša filmu «Atmodas antoloģija».
Alnis Auziņš
**Mazirbē*8
Līvu tautas namā Lāčplēša dienu svinēja, vispirms atminoties tās vēsturisko pusi, kā arī baudot nacionālo kino — mākslas filmu «Sapņu komanda 1935». Atjautīgā pasākuma rīkotāja Veronika Millere bija paredzējusi, ka patriotiski noskaņotajiem pasākuma dalībniekiem pirms lāpu gājiena vajadzēs arī nedaudz sasildīties, tādēļ galdā bija smaržīgi ķiploku grauzdiņi un karsta tēja. Pēc ieturēšanās visi vienojās kopīgā gājienā līdz pludmalei, kurā tika aizdedzināta tā saucamā romiešu svece, un mūsu tautas varoņus pieminēja ar svinīgu klusuma brīdi. Atceļā pie Mazirbes internātpamatskolas tika iedegtas svecītes, tā godinot varonīgi kritušos kareivjus.
Dārta Urbāne