Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Mazdārziņa darbi
2002. gada 24. novembrī
Laukumā starp Pili un baznīcu, kur dabā betona plāksnītes un soliņi, bija trekna dūņaina melnzeme, kur iekop dārziņus. Lāpsta un kaplis „šlurpstinājās“ vien, tik zemes bija slapja un dūņaina. Bez visādiem citādiem augiem stādīju vagā arī melnas noplēstas kedas.
Dārza mājiņai gludināju ģēveli. Par instrumentu kalpoja tāda kā rievota veļa rullējamā vangale, ar kuru bija nolīdzināmā vieta jārīvē, apakšā paberot no tovera pagrābtas sīkas akmens šķembiņas.
Bija pārgājiens. Pārgājiena plānā bija skaidri redzams, ka Ratnieku un Pārupju mājas veido skaidru Greizo ratu figūru.
Kino un tehnika
2002. gada 9. decembrī
Šonakt atkal bija auto un drukas tehnikas krustojums. Kreišajā pusē džipam pieslēdza fotoaparātu, labajā pusē līda ārā izdrukātas glancētas A4 bildes. Tikai ātri aptrūkās dārgais papīrs. Un dikti rakājos pa papīru kasti - tur bija visādu nejēdzīgu izmēru uzlīmes un plēves, bet fotopapīra - nekāda.
Tad vēl - sestdien skatījos kā uzņem asa sižeta filmu un režisors pa upes krastu trenkā savas aktrises. Varbūt tikai statistes. Upes bija plata. Un krasti plaši, smilšaini, gluži kā jūras krasts. It kā tā bija Daugava, it kā Ņeva. Katrā ziņā statistes bija krietni nomocītas, barā skrienot pa irdenajām smiltīm. Visas kā viens bija viendaļīgos melnos pedkostīmos. Un krietnos gados. Ar lieko svaru. Tad viena no varonēm (jauniņa, vēl gluži meitēns, kārniņa) no kaut kā slēpās. Tā kā Pils, tā kā Lt.Šmita patiltē. Bet varbūt kaut kādā sarkofāgā zem Sfinksas. Bija viņa nolādēta. Un viena acs bija izrauta.
Mošķu dzīšana
2007. gada 5. aprīlī
Gulēju tādā kā kazarmā, kā internātā. Viens neļāva man gulēt, sauca no piegānītās tualetes puses, ka tūlīt nāks mošķi. Un mošķi nāca ar. Asinskārīgs jērs ar gariem, asiem zobiem. Saķēru ar vienu roku aiz rīkles, lai pasargātu pats savējo. Tad ņēmu apakšlūpu un sāku stiept uz augšu, pāri galvai, mugurai, astei, kamēr beigās no jēra palika mazs paša āda savīstīts balts kamoliņš. Un sāku skaitīt stiprus vārdus, lai aizšķērsotu atejas mošķiem ceļu. Citi sen jau bija izsamisuši, bet man padevās. Jo zināju, ka katra formula jāatkārto 3×, kā jau folklorā tas pieņemts. Un arī zināju pareizās meža, jūras, vēja u.c. mātes piesaukt. Tad izdomāju, ka jānoskaidro, kur tad guļu. Sāku tumsā apčamdīt metāla gultu, naktsskapīti. No tā uz naktsskapīša liels bardaks, secināju, ka armijas kazarmas tās nav.
Pēc tam bija mielasts pie gara, gara kopgalda, kur arī vajadzēja skaitīt vārdus, lai mošķi nebradātu pa šķīvjiem.
Zīda tīkli himērām
1999. gada 4. novembrī
Bija tuksnesi. Bija skaidri zināms, ka tikko radies. Un tuksnesī bija kaut kas līdzīgs termītu pūznim. Arī sarkanbrūns, tikai regulāras formas. Līdzīgs garenam rozes ziedpumpuram, vai pārmērīgi izstieptam krievu baznīcas kupolam. Gluds. Sānos visapkārt 12 neregulāras plaisas. Iveta vilka un sēja apkārt tam konusam spilgti sarkana tāda kā pionieru kaklauta krāsas zīda tīklu. Tai pūznī, lūk, sēžot 12 himēras, tūlīt pamodīšoties un līdīšot ārā. Tad piegānīšot visu un glābiņa vairs nebūšot. Kur nu vēl tas, ka kuru katru brīdi var no zemes šķilties nākamie pūžņi ar tīģerpitoniem1) un citiem nešķīsteņiem. Labāk ar to vieglāko tikt galā laikus.
Pulkvežu suņi
2002. gada 20. novembrī
Talsos kaut kur starp Dundagas un Darba ielu daudzdzīvokļu mājā vienistabas dzīvoklī dzīvoja vecpuisis atvaļināts apakšpulkvedis, kas strādāja gadījuma darbus un kuram bija suns.
Talsos kaut kur starp Dundagas un Darba ielu daudzdzīvokļu mājā astoņistabu dzīvoklī dzīvoja precēts atvaļināts apakšpulkvedis, kam bija bērni, mazbērni un kuram bija suns un astoņi kaķi (versija par astoņiem suņiem un kaķi tika jau sapnī noraidīta kā nesaprātīga).
Bija sapnī pārtraukums, kurā es interesējos, vai pēc pārtraukuma rādīs otro daļu.
Otrajā daļā ar apakšpulkvedi un suni pastaigājāmies kaut kur bij. Bumbieru apkaimē gar dzelzceļa noliktavas pakšiem un spriedām, ka tepat kaut kur kaimiņmājā vajadzētu dzīvot otram apakšpulkvedim, kam ir suns.
Brīžiem tika lietos jēdziens apakšpulkvedis, brīžam pulkvežleitnants. Otro gan parasti noraidīja, jo abi bija ienācēji no Krievijas.
Pēkšņi no vienas kāpņutelpas izskrēja otra pulkveža suns. Abas bija kuces. Tam, kuram astoņas istabas un mazbērni, sunieni sauca par Evu. Tam, kuram viena istaba un neprecēts, sunieni sauca par Eviju.
Pēkšņi tuvumā parādījās viens vīrīšķs suns. Un abas kuces, palikušas greizsirdīgas, sāka noskaidrot, kurai augstāks rangs. Sapnī gan tika lietos jēdziens „procesu prioritāte“, nevis „rangs“.
Augstāka bija Evai, nevis Evijai. Eva bija melna īsspalvu, Evija bija gaiša plušķaina garspalvu.
Suns pacēla kāju. Arī kuces sāka slapināt.
Pēc tam bija ilga un gara teoretizēšana par to, vai uz balkona lietusūdenī skārda vannītē izmērcētos sintētiskajos kaulos sunim var iemānīt mazu brūnu negaršīgu tabletīti. Pamodos.
Pa vidam iespraudumos bija par viena pulkveža (nezinu kura) nolīgšanu par darbu vadītāju lielās dziesmusvētku estrādes remontam. Estrādes telpās bija visai žēla skandināvu mākslas darbu izstāde. Pulkvedis bija kokgriezumus un visus koka paneļus nokrāsojis rudzupuķu zili balti strīpainus. Vēl pulkveži uz estrādes lēca ar lecamaukliņu. Un šaurā un augstā ar ozolkoka paneļiem rotātā gaitenī pasniedza kafiju. Talsos Dundagas ielai kokvedēji bija iebraukuši briesmīgas risas. Asflats bija kā mīksts piķis. Es pat ņēmu noknibināju vienu picku, ko pamīcīt pirkstos.
