Janvāra trešajā svētdienā izmantoju izdevību kopā ar Dundagas pensionāriem aizbraukt uz «Jūras vārtiem», lai noskatītos Valda Lūriņa no Aleksandra Čaka dzejas klucīšiem būvēto izrādi ar leģendāro nosaukumu «Spēlē, Spēlmani!».

Piederu tiem, kas pagājušā gadsimta 70. gados laimējās redzēt Pētera Pētersona izcilo iestudējumu Jaunatnes teātrī ar Imantu Skrastiņu galvenajā lomā. Pieredze mācījusi, ka tādos gadījumos nevajag gribēt šodienā ieraudzīt pagājības spoguli. Tomēr pilnīgi precīzi aizgūtais nosaukums ziņkārei uzpūta liesmu. Kā sasauksies divi skatuves darbi, kuru pirmiestudējumus šķir teju 40 gadu?

Režisoram un aktieru ansamblim ir veicies radīt jaunu, patstāvīgu mākslas darbu, kas tomēr pasveicina 1972. gada iestudējumu. Kas vieno? Pat Čaks un fragmenti no poēmas par Spēlmani, Umurkumura, strēlnieku un trepju motīvs, Imanta Kalniņa melodijas, «Liepas satumst…» un «Miglā asaro logs…».. Tās — tiešās saiknes. Tad netiešākas. Pirmajā Spēlmanī Pētersona ģeniāls uzminējums bija līdztekus Dzejniekam radīt četrus viņa dzejas metrus, un aiz cieņas pret bijušo teātri man gribas nosaukt to atveidotājus: Aleksandrs Maizuks, Jānis Vītoliņš, Andris Mekšs un Edgars Liepiņš, savukārt Eduards Treimanis izspēlēja Spēlmani. Jauniestudējumā arī it pārliecinoši darbojas četrotne, tikai viens no tās aktiera Kaspara Kārkliņa priekšnesumā ir pats Čaks. Jauka, mīļa mākslinieciska paralēle ar pirmo «Spēlmani». Un tad vēl vairākas režisoriskas pērlītes. Vispirms jau ģeniāli vienkāršs sākums: skolotāja mūsdienu jauniešiem skaidro vielu — Čaku. Tipiska skolotāja, tipiska klase ar vienu teicamnieci un čalīšiem, kas nezina neko… Un tad — pārlēciens uz īsto izrādi. Pavisam čakiski tas notiek otrā cēliena sākumā, kad mūsdienu jaunieši Čaku norepo. Čaks rullē!

«Spēlmanis» jau pats par sevi ir misticisma pilns gabals ar masku valkāšanu un mainīšanu, un labs Lūriņa atradums ir divējādā abu leģendāro dziesmu izspēle. Īpaši pie sirds gāja «Liepas satumst…»: pirmoreiz daži pantiņi ierasti liriskajā noskaņā, vēlāk — izspēlējot kā farsu, kā ģimenes skandālu. Savukārt ar «Miglā asaro…» notiek otrādi — vispirms īsa, brutāla krogus versija, pēc tam, jau finālā — ar smeldzi un patosu, turklāt veiksmīgi uzsverot priekšpēdējo pantu un ilgas…

Vēl pieminamas dažas citas izdošanās: Čaplina tēls, Marseljēzas motīvs, velorati jeb varbūt ķerra kā ormaņa kulba — atkal Čaks ir zirgā! Turklāt visa izrāde pārliecinoši atklāj ansambļa saliedētību, un tas nav brīnums, jo lielākā daļa dalībnieku ir vakardienas studenti, Liepājas visjaunākais iesaukums.

Jauki ievirzītās izrādes beigu daļa sarūgtināja. Spilgti teatrālā uzvedumā ir liels risks iepludināt dokumentālismu. Mildas Grīnfeldes nu jau labi zināmās atmiņas un pats Grīnfeldes tēls Anitas Kvālas raudulīgajā atveidojumā likās kā no citas operas. Salūst arī izrādes ritms, kļūstot gaudens. Man iešāvās prātā doma: varbūt dzejnieka dzīves traģisko posmu arī vajadzēja atainot ar viņa paša dzejas palīdzību, aizņemoties idejas no krājumiem «Patrioti» un «Zem cēlās zvaigznes»?

Par laimi, izrādes finālā aktieri vēlreiz atkārtoja Čaka dzeju, nocitējot izrādes krāšņākos fragmentus, acīmredzot režisoram pašam nojaušot, ka ar pliku dokumentālismu beigt nedrīkst. Un «Miglā asaro logs…» finālā kā apliecinoša izskaņa.

Paldies Ainai Šleinerei par negurstošo prieku iepazīstināt ar teātra mākslu pensionārus un arī tos, kam, iespējams, pensija nekad nespīdēs!

Alnis Auziņš