9. XII Lībiešu tautas namā Mazirbē ar sirsnīgu koncertu iepriecināja Liepājas teātra aktrise Sigita Jevgļevska un ģitārists Māris Kupčs.

Lībiešu namā uzreiz jutāmies gaidīti — saimnieki pie ieejas, omulīgs siltums zālē un gaumīgi iekārtota skatuve: kā parasti, lībiešu karogs, labajā pusē — liels, brīnišķīgs Adventa vainags, kreisajā — skujeņu un ziedu kompozīcija, bet dziļāk fonā uz priekškara — vietējo rokdarbnieču darbiņi.

Viešņa, kas kopā ar pavadošo mūziķi un arī viņa dēlu Kristenu bija mērojusi tālo ceļu, uzreiz ieguva auditorijas piekrišanu ar prasmi uzrunāt skatītājus. Ir gadījies redzēt dažādus paņēmienus, tostarp visai novalkātus, kad estrādes mākslinieks nemitīgi spēlē uz publiku, aicinot plaukšķināt un dziedāt līdzi. Sigita Jevgļevska piesaistīja ar atvērtību, uzticēšanos, pašas izauklētām pārdomām. Īsāk sakot — mīlestībā. Šis bija tas diezgan retais gadījums, kad līdzvērtīgi pašam priekšnesumam — ģitārista spēlei, dziesmai un dzejai — bija aktrises runa, dalīšanās savas dvēseles pieredzē. Tik atbilstoši Adventam.

Reiz kāds ļoti godājams un gudrs teologs man teica, ka latviešu literatūrā ir pavisam nedaudz augstas raudzes kristīgās dzejas — Leonīdam Breikšam un tad vēl pa kādai vārsmai. Laika gaitā tam aizvien vairāk piekrītu. Tomēr šai atziņai ir arī otra puse, ko apliecināja koncerts. Adventa noskaņas var būt arī tādā dzejolī un dziesmā, kas ar gaumi izvēlēta, bet kur «pa tiešo» nav Dieva vārda. Tas ir apmēram tāpat, ja mēs sajūsmā sakām, ka Dievs ir visur — sīkākajā puķītē uz lauka vai kā šajā koncertā vienā dziesmā bija teikts — nosalušā, trīcošā sunītī. Un mūsu attieksmē pret to.

Vēl aktrise lika aizdomāties par šķietami vienkāršām patiesībām. Jūs esat laimīgi, Sigita Jevgļevska teica, jo dzīvojat tālu no lielpilsētas, tās burzmas, trokšņa, steigas un lielveikalu pirmssvētku trakuma! Jā, tā ir, bet vai to ikdienā atceramies un novērtējam? Labi, ka atbraucējs no lielākas pilsētas to atgādina. Un vēl — domu šķautne par svētku egli. Padomju laikos tie, kas uzdrīkstējās un atbilstoši savai pārliecībai iededza Ziemassvētku egli, to darīja pašos svētkos vai īsi pirms tiem. Tagad… It kā jau skaisti, ka lielās egles dižākos un mazākos laukumos parādās decembra sākumā, bet… Īstenībā tā vairāk ir izdabāšana mūsu nepacietīgā laikmeta prasībām, un tad tas ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc 24. un 25. datumā pietrūkst svētku izjūtas. Mēs to esam atstājuši lielveikalu plauktos, steigā un nemierā, varbūt arī pārlieku agri iededzinātā svētku eglē.

Aktrise ir apveltīta ar skaistu balsi, ko varējām novērtēt gan dziesmās, gad dzejā. Lielisks bija ģitārists, un klātesošo vislielākos aplausus izpelnījās tēva Māra Kupča un dēla Kristena Kupča saspēle un cieņpilnās attiecības, izpildot «Ances romanci». Nekad neesmu bijis Raimonda Paula daiļrades cienītājs, bet šis priekšnesums aizkustināja, un ne velti skatītāji to beigās lūdza atkārtot.

Zālē bija silti ne tikai tāpēc, ka namatēvi to laikus bija piekurinājuši, bet arī tāpēc, ko to piepildīja apmēram pussimts skatītāju un klausītāju.

Vēlreiz liels paldies māksliniekiem un tāpat Veronikai un Edgaram Milleriem ar viņu palīgiem — par ideju, uzdrošināšanos un kopīgu piepildījumu!

Alnis Auziņš