Ziņas

5. X Dundagā notika saistošs seminārs «Ēdamās un neēdamās sēnes, to atpazīšana».

Semināru vadīja Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja Inita Dāniele, gudrākā sēņu sieva Latvijā. Pasākumu rīkoja Latvijas lauku konsultācijas un izglītības centrs un meža konsultāciju pakalpojumu centrs.

Pirmajā daļā interesenti saņēma daudz informācijas par sēnēm. I. Dānieles stāstījumu bagātīgi papildināja uz ekrāna rādītās fotogrāfijas. Otrajā daļā devāmies uz mežu, lai darbotos praktiski. Mežu sēņošanai bija izvēlējies mežzinis Ēriks Baļķītis. Paldies viņam, tas bija lielisks!

Bija interesanti uzzināt, ka sēņu mīļotāji ir Austrumeiropas, Austrijas, Šveices, Itālijas un Pireneju zemju iedzīvotāji, bet sēnes nepazīst un no to ēšanas baidās Rietumeiropā, Anglijā un Skandināvijā. Mēs, latvieši, protams, sēnes lasām un ēdam, un šo tradīciju nododam tālāk. Sēņu pētniece jeb mikoloģe gan atzina, ka vietām pilsētu skolās sastapusies ar skolēniem, kas pazīst tikai vārda «sēne» divas nozīmes — «halucinācijas narkotiku iespaidā» un «neveiksminieks».

I. Dāniele norādīja, ka nav kopīgu pazīmju, pēc kā noteikt ēdamās sēnes. Tās ir jāpazīst. Taču to ir tik daudz! Pie mums aug ap 4000 sēņu sugu, no kurām kāda puse ir ēdamās sēnes. Vispopulārākā Latvijā ir baravika. Mikoloģe brīdināja, ka cūcene, ko mūspusē saucam par egleni, ir gan ēdama, bet satur kancerogēnās vielas, kas var izraisīt saslimšanu ar vēzi.

Visindīgākās sēnes pie mums ir zaļā un baltā mušmire — tās ir nāvējošas. Uzreiz ieēdot, nekādas saindēšanās pazīmes neparādās, jo inde neiedarbojas uz kuņģi, bet gan aiziet pa asinsvadiem. Saindēšanās notiek pēc tam, un nāve ir ļoti mokoša. Sarkano mušmiri tik daudz, lai nomirtu, vienkārši nevar apēst. Divsimt reižu indīgāka par to ir patujāra šķiedrgalvīte. Ļoti skaistā zelta brūnsardzene literatūrā minēta kā ēdamā sēne, taču, tā kā bijuši saindēšanās gadījumi, mikologi to pieskaita pie indīgajām.

I. Dāniele nosauca indīgo sēņu iedalījumu pēc to iedarbības: kādas iedarbojas uz gremošanas sistēmu, citas — uz nervu sistēmu vai aknām un nierēm, vai uz asinsriti. Ir halocigēnās sēnes, kas izraisa reibumu, un tādas, kas ir ēdamas, bet ko nedrīkst lietot kopā ar alkoholu. Pat tad, ja pirms trim dienām viesībās ir lietots kaut drusku vīna! Tāda, piemēram, ir porcelāna tintene, ļoti garda sēne, taču, to ēdot, vienmēr jāatceras, kad pēdējoreiz iedzerts alkohola malks.

Ziemā indīgās sēnes pie mums neaug.

Mikoloģe norādīja, ka, sēnes spārdot, sporas pielīp pie apaviem un izplatās. Starp citu, nesot sēnes grozā, arī notiek tas pats. Parasti jau spārda vecas vai nepazīstamas sēnes. «Nesperiet, ja jūs tās nepazīstat, kāds varbūt šādas sēnes lieto!» sacīja I. Dāniele. «Cits savukārt vēlas papriecāties par tām vai nofotografēt».

I. Dāniele brīdināja, ka saslimt var arī, lietojot ēdamās sēnes. Tās nedrīkst pārēsties, lietot vēlu vakarā. Jāuzmanās, ja ir hroniskas kuņģa vai aknu, vai nieru slimības, vai alerģija. Nedrīkst ēst vecas, bojātas sēnes un piesārņotās vietās augušas.

Mikoloģe ir pieredzējusi dažādus dzīves gadījumus, ar kuriem arī padalījās. Kādu svētdienu astoņos vakarā viņai zvana kriminālpolicija ar lūgumu noskaidrot, kādas sēnes pāris cilvēku ēduši. I. Dāniele jautājusi: «Bet ko viņi paši saka?» Atbilde skanējusi: «Viņi nesaka neko, viņi ir miruši». Vēlāk izrādījās, ka sēnes nav bijušas pie vainas.

Kādā citā reizē kompānija mežā cepusi sēnes. Te pienācis izbadējies sunītis un arī lūdzis ko ēdamu. Iedevuši sēnes. Sunītis nokritis gar zemi raustīdamies. Cilvēki pārbijušies, uzreiz meklējuši tuvāko slimnīcu, tur viņiem izskaloti kuņģi. Bet ko sunītis? Tam pa to laiku piedzimuši kucēni.

I. Dāniele uzsvēra, ka sēnes ir būtiska dabas daļa un ne jau visas ir jāapēd. Dažas sēnes ir ļoti skaistas, kā dzeltenā receklene un vēdekļa sārtaine. Dzeltenā receklene ir ēdama, taču bezgaršīga želejveida sēne, kas aug uz lapu koku zariem un žagariem un mitrā laikā piebriest. Vēdekļa sārtene nav ēdama, bet to rotā rozā cepurīte ar gaišiem tīklojumiem. Uz lietu tās kātiņu klāj aprasojums.

Sēnes patīk arī fotogrāfiem. Viņi gan tās iemūžina atšķirīgi no mikologiem, jo fotogrāfus interesē skaistums, bet sēņu pētniekus — viss, lai sēni varētu atpazīt, tāpēc viņiem svarīgi arī tas, kā, piemēram, sēņu cepurīte izskatās no apakšpuses.

Mikoloģe pastāstīja arī par gatavošanos sēņu izstādēm, kas ir viens no lielākajiem gada darbiem un citiem pasākumiem, arī par mikologu biedrību, kurā var iestāties ikviens, kuru šī lieta saista. Viņa uzsvēra, ka sagaidāmais semināra rezultāts būtu cilvēku ieinteresētība uz vietas sarīkot sēņu izstādi. Kā labo paraugu I. Dāniele minēja Lielvārdes pensionāru biedrību, kas, iesaistot skolēnus, tā dara, turklāt ar lielu izdomu.

Sēņošana kopā ar viešņu izvērtās aizraujošā piedzīvojumā. Tā kā pati esmu konservatīva un īpaši jau tik sarežģītā lauciņā kā sēņu pasaule, kur nezināmas sēnes nobaudīšana var pārāk dārgi maksāt, biju nodomājusi tikai vērot notiekošo un fotografēt. Taču kopā ar I. Dānieli tas tā neizdevās. Vislielākais atklājums man bija sekstainās un zeltkāta gailenes, gardas ēdamās sēnes. To mežā bija tik daudz, ka savu tiesu salasīju arī es. Klāt pievienoju pa kādai bekai un mainīgajai pacelmenei, ko iepazinu pirmoreiz. Ar to arī garšīgai sēņu mērcītei pietika! I. Dānieli ļoti iepriecināja Iras Nepartes pamanītā violetā cūkause, kas ir aizsargājamā sēne.

Kad pēc stundas iznācām no meža, turpat, grāvja malā, sarīkojām izstādi, kurā bija atrastās sēnes — gan ēdamās, gan neēdamās. Arī mikoloģes groziņā bija liela sēņu dažādība, ar ko viņa mūs iepazīstināja.

Ar lielu interesi sēņošanā, izstādes veidošanā un aplūkošanā piedalījās jaunākie semināra dalībnieki — otrklasnieks Kārlis Ģērmanis un ceturtklasniece Maija Freimute. Kopā pasākumā piedalījās vairāk nekā ducis dalībnieku.

Diena bija silta un saulaina, kā radīta sēņošanai, un mēs priecājāmies par tajā gūto un piedzīvoto. Paldies semināra rīkotājiem, I. Dānielei un visiem dalībniekiem! Nākamruden ko tādu derētu atkārtot.

Diāna Siliņa