26. X visā valstī svinēja leģendu nakti. Latvijas Piļu un muižu asociācija šajā datumā ieteica apmeklēt 15 dažādas vietas, tostarp arī Dundagas pili.

Pils sagaidīja kā jau uz svinībām saposusies — izgaismota. Dega gan lāpas, gan mazās svecītes, kuru gaisma mirdzēja kā atjaunotajā pils pagalmā, tā pagrabstāvā, radot svētku un reizē noslēpumainības gaisotni.

Nosacītajā pirmajā daļa, gaidot izrīcību sākumu lielajā zālē, pils apmeklētājus gaidīja dažādas nodarbes. Pārvērtību istaba piedāvāja dažādus senlaicīgus tērpus un cepures, kas piesaistīja ne tikai daiļā dzimuma pārstāvju un bērnu, bet arī pusaudžu uzmanību. Baudu salons tajā pils spārnā, ko ikdienā pazīstam kā jauniešu mītni, deva iespēju, baudot vīnu «Sibillas smaids», klausīties jauku klaviermūziku un uz ekrāna vērot mūsu pili dažādos svētkos, godos un gadalaikos. Rūķa ķēniņa pundura istabā gaidīja sastapšanās ar mūsu mežu valdnieku, bet turpat blakus, kolonzālē, ikkatru aicināja uzrakstīt savu vārdu Zaļajai jumpravai, un tie, kas vēl nezināja Dundagas klasisko teiku, varēja izlasīt leģendu par rūķīšu kāzām un ziņkārīgās un emocionālās jumpravas bēdīgo likteni.

Pagrabstāvā mājvietu bija raduši kaut kad Pils dienās manīti viduslaicīgi tēli, kas piedāvājās zīlēt un liet laimes. Teju vislielāko piekrišanu baudīja Baiļu kambaris: kamēr pagarā rindā pacietīgi savu kārtu gaidīja baidīties gribētāji, tikmēr iekšpusē bija dzirdami neartikulēti šausmu kliedzieni! Saņēmos dūšu un pats arī iegāju… Neesmu tiesīgs atklāt pārbaudījumu būtību, jo Zaļās jumpravas atklātība lai ir par biedinošu paraugu visiem pils darbiniekiem, kā notiek, ja palaiž mēli. Vai nu pilij mūru trūkst… Tālāk telpu akustiku izmēģināja tautas mūzikas ansambļa «Tals’ trimiš’» vijolnieces, bet blakus, burbuļus mezdama, jau smaržoja zupa dižā katlā, patīkami kairinot nāsis un tālāk jau vēderu. Kā turpat vēstīja uzraksts, tad zupas bļodiņa bija apsolīta katram, kas gatavs par to samaksā ar … vienu deju.

Mazliet savādais samaksas veids drīz vien tapa skaidri saprotams. Ap pulksten deviņiem vakarā pēc vecā stila durvis vēra izrīcību zāle. Apsviedīgais Gints no Talsiem tūlīt ķērās pie deju mācīšanas. Lūdzu, visi drosmīgie, stājamies polonēzei! Dūšīgo bija gana, un Ginta izveicība un smaidīgums iekaroja klātesošo sirdis, un gan dancotāju, gan skatītāju bija ne mazums! Baha mūzikas pavadībā Gints visiem interesentiem vēl iemācīja kādu deju, bet jaukus un dažādus deju priekšnesumus sniedza Talsu pūtēju orķestra dejotājas — gan no Baroka laikmeta pūra, gan ugunīgus mūsdienu ritmus. Bravo! Skaidrs, ka pēc šīm nodarbēm vēders prasīja zupu, savukārt nupat iegūtajām deju prasmēm vajadzēja ļaut šo ēdienu nopelnīt.

Svētku laikā sevi pieķēru, kas mani vakara gaitā ik pa laikam uzrunā kāda doma. Drīzāk kāds vārdos nepasakāms caurviju tēls, tāda déjà vu noskaņa, kas nez kāpēc sauca atmiņā tik labi zināmo filmu «Emīla nedarbi». Visbeidzot es sapratu, kāpēc. Pils kambaros un ejās, arī deju zālē es ik pa laikam sastapu Valsts sociālās aprūpes centra Kurzeme filiāles «Dundaga» iemītniekus, kurus uz pils godiem bija atvedusi Dace Muņķevica. Gluži kā Emīls vecos ļaudis Vara Braslas filmā! Tik jauki un cilvēciski.

Paldies leģendu nakts vīkšējiem, visiem dalībniekiem un apmeklētājiem, kuru pulkā vairāk nekā puse šķita Dundagā neredzēti vai vismaz sen nemanīti ļaudis!

Zaļā jumprava saka lielu paldies Lainei Šmitei un Inesei Meirei par muzicēšanu, tāpat pārējiem palīgiem: Rudītei Baļķītei, Ingai Apškrūmai, Anetei Kinčius, Kristiānai Dadzei, Lindai un Krišam Nierliņiem, Līgai Dzīlei, Aivai Veinbergai un Edgaram Cīrulim!

Alnis Auziņš,
Visvalža Biezbārža foto